Bībele un Baznīcas apliecības raksti

Noklausies šo e-publikāciju

Kristīgā Baznīca ir izteikusi savas ticības pamatprincipus t. s. apliecības rakstos vai simbolos. Daži no tiem nāk no senbaznīcas laikiem: Apustuļu ticības apliecība, Nīkajas ticības apliecība un Atanasija ticības apliecība. Šādā veidā mēs apliecinām ticību Jēzum Kristum kā patiesam Dievam un patiesam cilvēkam.

Turpat jāmin ari reformācijas laikā radušās apliecības: Augsburgas apliecība (Confessio Augustanae) un Lutera Mazais Katehisms. Dažas luterāņu Baznīcas atzīst arī vairākus citus apliecības rakstus. Svarīgākā no tam ir Konkordijas formula (Formula Concordiae), kas tapusi 1577. gadā.

Romas katoļu Baznīca reformācijas laikā ieguva jaunu apliecības rakstu, ko pieņēma Tridentas koncilā (1545-1563). Daudzajām reformētās baznīcas denominācijām tāpat ir savi apliecības raksti. Ir ari denominācijas, kas neatzīst nekādus apliecības rakstus.

Var rasties jautājums: kāda vajadzība pēc šādiem rakstiem, ja mums ir Bībele? Kā jau minēju, ir Baznīcas, kas pilnīgi noliedz jebkādus apliecības rakstus. Tā saucamā ekumeniskā kustība ir izvēlējusies kaujas saucienu: “Visi Dieva bērni ir vienoti Kristū; nost ar denomināciju dažādajiem apliecību rakstiem!” Šī atziņa, protams, ir saprotama – tikai Bībele ir Dieva Vārds. Tas tiešām ir traģisks stāvoklis, jo starp dažādajām Baznīcām ir nesaskaņas. Kā tas notika?

Centīšos nedaudz pievērsties šim jautājumam, runājot par apliecības rakstiem. Kā tie radās? Varam droši teikt, ka apliecības radās kā atbilde uz maldu mācībām.