297. Kas veic kristību?


Mārtiņa Lutera zīmīgi izteikumi par Svēto Vakarēdienu

Tagad, izklāstot svētīgo jautājumu, pievienosim vēl dažus zīmīgus izteikumus no mūsu baznīcas tēva Mārtiņa Lutera, kas, iespējams, dzirdēti jau iepriekš, tomēr to atkārtošana noteikti nenāks par ļaunu.

Mārtiņa Lutera zīmīgi izteikumi par Svēto Vakarēdienu


Palmu svētdienas sprediķī viņš saka:

“Kad tu jūti, ka grēks tevi biedē un nedod miera, tu atrodies miesas, pasaules un velna pārbaudījumos, tu kļūsti nepacietīgs, dusmīgs, zūdīgs un tevi moka alkatība un raizes par iztikšanu utt., tā ka bez mitas tev ir viens klupšanas akmens pēc otra un tu pieļauj patiesi rupjas kļūdas, ievaino savu dvēseli un kļūsti par tik nabadzīgu un nožēlojamu cilvēku, kas baidās no nāves, jūtas pazudis un nespēj priecāties pat šajos augstajos svētkos, tad tev vajag nākt, atzīt un izsūdzēt savu Dievam un sacīt:

“Kungs, Tu esi iedibinājis Savas miesas un asins sakramentu, lai sniegtu grēku piedošanu. Tagad es jūtu, cik ļoti tas man ir vajadzīgs, jo esmu kritis grēkā, esmu bailēs un bez mierinājuma un neuzdrīkstos apliecināt Tavu vārdu tāpēc, ka mana krišana ir pārāk dziļa un manu trūkumu ir pārāk daudz. Bet tieši tāpēc es nāku šurp, lai Tu mani dziedinātu, mierinātu un spēcinātu.”"

“Vai tu apzinies, ka esi nekrietns, vājš un bez ticības? Tad kur gan tu citur gūsi spēkus, ja ne šeit? Vai tu gaidīsi, līdz kļūsi šķīsts un spēcīgs? Bet pats tu tāds nekad nekļūsi, un, ja kāds to domā panākt, tad šādam cilvēkam no Svētā Sakramenta nav nekāda labuma.”

“Kas pie Vakarēdiena nāk augstprātīgi, nejūt nekādas vājības, trūkumus vai postu, bet iedomājas sevi esam šķīstus un dievbijīgus, tiem Sakraments ir bīstams un ved uz nāvi. Pie Svētā Vakarēdiena ir aicināti tikai tādi viesi, kas patiesi jūt savus trūkumus, savu nesvētumu un vēlas kļūt svēti. Cienība ir atkarīga tieši no šādas apzināšanās, jo mēs visi esam grēcinieki, bet ne visi to saprot.”

Otrajā Lieldienu sprediķī Mārtiņš Luters saka:

“Šie abi [mācekli, kas devās uz Emavu] ir simbols cilvēkiem, kas savā sirdī baudījuši Evaņģēliju un iekšēji alkst ticēt un pēc tā dzīvot, bet savu trūkumu dēļ ir mazdūšīgi, un tāpēc nelabprāt nāk pie Sakramenta, jo nejūtas pietiekami stipri un dedzīgi. Viņi nenāk pie tā, kamēr paši nav kļuvuši labāki. Tādi cilvēki grib klausīties Evaņģēliju, jo tie bieži klūp un krīt un arvien ir nemierā paši ar sevi. Tie jūt savu slimību, vēlas no tās atsvabināties, un tāpēc netop savās sirdīs cieti. Tādi cilvēki ir jāaicina un jāmudina nākt pie Kristus. Tāpēc mums nav jāsludina Evaņģēlijs nevienam citam kā vienīgi šādiem ļaudīm.”

“Jo tāda ir ticības daba, ka cilvēks pazīst savu vājumu un vēlas no tā atbrīvoties. Bet neviens lai neiedomājas, ka Dievs nāks un veiks kādu brīnumu un dos tam ticību kā atšķirīgi no visiem pārējiem, proti, ārpus Dieva vārda un sakramentiem. Tieši tādēļ Dievs mums ir devis šos žēlastības līdzekļus, lai tajos mēs meklētu un atrastu palīdzību savā nelaimē. Juzdams savu vājumu, dodies turp un saki: “Kungs, es esmu ļoti vārgs un bieži krītu, un vairāk par visu es vēlos saņemt spēku savā vājumā. Jo šim nolūkam tu esi iedibinājis sakramentu, tādēļ es nāku šurp un gribu to saņemt.”"

“Kad tu šādi jūties un nespēj kristietis patiesi ticēt un dzīvot, lai arī no sirds to vēlies, tad tev nav jābaidās un jābēg no Sakramenta, bet tieši Svētajā Vakarēdienā ir jāmeklē palīdzība pret savas ticības vājumu un prāta vēsumu.”

“Lai arī bargs sods top pasludināts tiem, kas lieto Sakramentu bez ticības un necienīgi, tomēr šis brīdinājums ir vērsts tikai un vienīgi uz tiem, kam cietas un apcietinātas sirdis. Taču tu domā un rīkojies šādi:

“Redzi, Kungs, šeit ir Tavs vārds un šeit ir mani trūkumi un vājības. Tu pats esi sacījis: “Nāciet šurp pie Manis visi, kas esat bēdīgi un grūtsirdīgi, Es jūs gribu atvieglināt” (Mt.11:28). Vai tu domā, ka Viņš šādi būtu uzrunājis tos, kas ir dedzīgi un spēcīgi ticībā? Savā valstībā Viņš neaicina taisnos, bet vēlas glābt grēciniekus un darīt tos dievbijīgus. Tālab, kas pats jūtas vārgs, lai dodas turp un ļauj sev palīdzēt.”

“Tomēr te atkal nāk lielais laužu pulks, kas nav uz pareizā ceļa. Citviet mūsu zemē cēlušies “pravieši”, kas māca tautai izturēties pārāk vaļīgi un ar dievišķo majestāti runāt kā ar kurpniekzelli. Šādiem zaimojošiem un lepniem gariem savā dzīvē neseko un neklausi. Tad jau labāk esi mazdūšīgs, pamests, bailēs un trīsās, jo šāda bijība ir Dievam tīkamāka. Ja tu dzīvo šādā bijībā un tā nāc pie Viņa, tava sirdsapziņa taps stiprināta. Bet lepnie gari un pašpārliecinātie zaimotāji, kas savā nekaunībā plosās un nostājas pret Dievu, it kā. Viņam vajadzētu baidīties no tiem, — tie nespēs pret Viņu pastāvēt! Tāpēc labāk paliec sava vājuma atziņā, dzīvo bijībā un no sirds ilgojies pēc ticības.”

“Kas gan tā būtu par ticību, kurā varētu pastāvēt bez sirds bailēm un trīsām? Kā gan citādi šī ticība izpaustos? Jo ticības daba savu spēku pauž tieši bailēs, grēkā un nāvē un visā tajā, kas cilvēku dara izmisušu. Tādēļ ikreiz, kad tā jūties, ir īstais laiks doties pie Sakramenta, kur tava ticība var atklāties un tapt redzama. Ļoti noderīga šajā ziņā ir arī privātā grēksūdze, kad dodies pie kāda dievbijīga cilvēka, izsūdzi savas vājības un pēc tam lūdz viņa padomu. Ar tādu domu ir iedibināta bikts un Sakraments, lai vājās un grēka nospiestās sirdsapziņas tur varētu saņemt palīdzību.”

Varbūt tu saki: “Bet ja nu es esmu tik vēss un gļēvs, ka manī vispār nav labprātības un man neiet pie sirds nedz Evaņģēlijs, nedz Sakraments, un vienīgā ticības dzirkstele manā sirdī ir noslāpusi?”

Atbilde: “Arī tad tev nevajadzētu atturēties no Svētā Vakarēdiena, jo, kamēr vien tu apzinies sevī šo nelaimi, tu vēl neesi galīgi miris un bezjūtīgs, bet joprojām vēlies būt dedzīgs ticībā. Ko tu vari darīt? Ej uz baznīcu, saņem Dieva vārdu, no sirds to klausies, lasi, raksti un dziedi, paturot to savu acu priekšā un pārdomās, tad agri vai vēlu tu noteikti no Viņa ko saņemsi. Dodies arī pie Sakramenta un saki: “Kungs, es esmu spītīgs ēzelis, tomēr es nāku un lūdzu, palīdzi darīt manu sirdi dedzīgu.” Nedomā, kā tu vispirms pats labosies un kļūsi cienīgs, jo, tiklīdz tu izjūti savu postu un ilgojies pēc palīdzības, tu jau esi sagatavots.”

“Tik bieži tas ir noticis arī ar mani, ka esmu vairījies no Sakramenta, bet tā neesmu panācis neko citu kā vien atkāpies tālāk un tālāk, līdz sapratu, ka tas neko nelīdz, un man bija jāatgriežas pie Sakramenta tādam, kāds esmu. Arī jums jāsaprot, ka šādi velna triki tikai atrauj cilvēkus no Sakramenta, kuri, cenšoties kļūt modri un gaidot ticības izjūtas savā sirdī, no tā atkāpjas arvien tālāk. Taču diemžēl šādi tie ar laiku zaudē visas ilgas pēc Evaņģēlija un visu vēlēšanos pēc Sakramenta un vairs nekad pie tā neiet. Tādēļ dzen prom no sava prāta šādas bailes un vairīšanos un lūdz Dieva palīdzību. Jo biežāk tu tā rīkosies, jo lielāku vēlmi, prieku un labprātību tu piedzīvosi. Tādēļ es vēlos, lai arī jūs visi saprastu Sakramenta mērķi un nolūku, ka, nākdami pie Svētā Vakarēdiena pēc palīdzības, jūs tur iemantosit šīs ilgas un labo prātu, kas jums vēl pietrūkst, un kļūsit arvien stiprāki.”

Šie M. Lutera izteikumi ir ļoti trāpīgi.

Birkas: , ,



Abonē šīs atsauces.




Lasi, domā un raksti*

Ienāc, lai rakstītu.