Prieka vēsts, asarām birstot [138]

Jezus visumīļākais,
Tu mans prieks un spožums,
Tu mans Kungs un Pestītajs
Un mans vienigs drošums!
Pieņem šo pateicību
Un šo vāju godu,
Ko par tavu ciešanu
Es no sirds tev dodu.

Šur un turp apdomāju,
Kas jel tevi spiedis,
Ka tu tik daudz sirdsdēstu
Pats par sevi spiedis,
Ka tu daudz apsmiešan’
It kā kāds nelietis,
Mokas nāvi arīdzan
Labprāt esi cietis.

Dieva Tēva mīliba
Un sirdsžēlastiba,
Jezus tava laipnība
Un sirdsuzticiba
To jau tā izvēleja,
Ka es ne-iznīktu,
Nedz no grēku grūtuma
Bēdu jūrā slīktu.

Ak tu augstais Dieva prāts,
Mūžam neizteicams,
Brīnums, tas neizdomāts,
Padoms mūžam sveicams!
To, ko cilvēks noziedzis,
Zemes kalps un grēcīgs,
To Dievs taisnais pārcietis,
Tas, kas visu-spēcigs.

Mani traki kārumi
To pie zemes loka.
Mana vaina tituli
Tev pie krusta-koka.
Ak mans grēku-parāds tev,
Jezus, mokas dara!
Par to galvodams tu sev
Devies nāves varā.

Visu sodibu, ko es
Mūžam pelnijs bijis,
To tu tagad ciezdams nes’, –
Tā tu mums mijis.
Mums caur tavām vātīm miers,
Prieks un svētišana.
Sirds tev teiks, tu Dieva jērs,
Godā nebeidzamā.

Lai jel top mans skumju-prāts
Caur šo prieka vēsti
Pilnīgi iepriecināts,
Atņemti sirds dēsti.
Kad vells, noziegumi, nāv’,
Manu sirdi biede,-
Saldais Jezus, klāt man stāv,
Tavām as’nīm dziede.

Un cikkārt sirds iztrūkstas,
Kad ta grēkus mana,
Lai ta atkal atspirgstās
Tavā žēlošanā.
Grēkus es nožēlodams
Tev pie kājām krītu,
Ticibā tev pieņemams,
Kamēr šeitan mītu.

Nu es zinu gan, pie ka
Ticibā palieku,
Kas man glābj un aizruna
Un dod sirdī prieku:
Jezus, tu vien esi tas,
Tavs smēks mani dziede,
Jebšu dažas briesmibas
Mani vēl še biede.

Pie tev vien es turēšos
Asarām, Kungs, birstot,
Tavās rokās padomos
Dzīvojot un mirstot;
Kamēr priecigs dzirdēšu
Uzcēlies no nāves
Dieva Dēlu nākušu, –
Svētigs, kas pastāvēs!