Tuksnesī pazudusī dvēsele [162]

Tas labais gans, kam savas avis
Ir zudušas, tās ne-aizmirst;
Viņš nebīztās no rūktas nāves,
Viņš labāki pie krusta mirst,
Ne ka tās sāpes izciestu,
Ka viens pats jēriņš pazuztu.

Tu, tu tas jēriņš, dvēs’le mana,
Kas pazudis ir tuksnesī
Un meklēts no ta laba gana,
Kas par tev izlej asini;
Caur to viņš tev atradis ir, –
Kas tev nu vairs no viņa šķir!

Tad dzīvo viņam vien par prieku,
Kas tev tik gauži mīleja,
Un turi visu to par nieku,
Kas Jezu ne-iepriecina;
Tev būs tam vienam piederēt
Un cita ceļa nemeklēt.