Bauslības taisnība neder nekam
31.01.2017 Autors: Dr. Mārtiņš Luters e-apceres
Jūs esat dzirdējuši par manu kādreizējo dzīvi jūdu ticībā, kā es pārlieku vajāju Dieva draudzi un to postīju un ka es pārspēju jūdu ticībā daudzus savus biedrus savā tautā. [Gal.1:13-14]
Pāvils šeit kā piemēru rāda pats sevi, sacīdams: es farizeju un jūdu ticību aizstāvēju spēcīgāk un pastāvīgāk, nekā to darījāt jūs un jūsu viltus apustuļi. Tādēļ, ja Bauslības taisnība būtu kas vērtīgs, es no tās nebūtu atkritis — pirms iepazinu Kristu, es Bauslības taisnības iemantošanai veltīju tik daudz pūlu, ka šajā ziņā pārspēju daudzus savus biedrus savā tautā.
“Būdams vēl dedzīgāks tēvu paražu aizstāvis.”
Šajā vietā Pāvils par tēvu paražām nesauc farizeju jeb cilvēku likumus — šeit viņš runā par daudz svarīgāku lietu. Viņš par tēvu paražām nosauc pašu svēto Mozus Bauslību, tas ir, Bauslību, kura bija saņemta un mantota no tēviem. To — Pāvils saka — es jūdu ticībā aizstāvēju pat pārāk dedzīgi.
Tāpat apustulis par sevi runā arī Vēstulē filipiešiem [3:5-6]: “.. bauslības lietās farizejs, savā dedzībā draudzes vajātājs, taisnībā, ko bauslība paredz, nevainojams.” Te Pāvils itin kā gribētu sacīt: es varētu atklāti lepoties un spītēt visiem jūdiem, arī pašiem labākajiem un svētākajiem no apgraizītajiem, teikdams, lai parāda man kaut vienu vīru, kurš par Mozus Bauslību ir cīnījies ar lielāku dedzību, nekā es agrāk esmu to darījis.
Tam vajadzētu mudināt jūs neticēt krāpniekiem, kuri cildina Bauslības taisnību kā īpaši nozīmīgu lietu. Ja es gribētu lepoties, tad patiesi, es varētu īpaši lepoties tieši ar šo Bauslības taisnību.
Līdzīgās e-publikācijas