Kāpēc vajadzīga vara

Noklausies šo e-publikāciju

Daudziem tas var likties pārsteidzoši, bet daži filozofijas novirzieni atklāti noliedz vienkāršo atziņu, ka, lai varas iestādes spētu veikt savus pienākumus, nepieciešama ārēja vara. Viņi pat tiecas apgalvot, ka policija un aizsardzības spēki ir vainīgi pie sabiedrībā novērojamās vardarbības. Viņi domā, ka tikai šo spēku pastāvēšana vien ir izaicinoša. Šādas idejas top pie rakstāmgaldiem, tās nerada dzīves īstenība. Lai pierādītu, ka šāds domāšanas veids ir aplams, mums jāaplūko tikai divi fakti.

Pirmkārt: mēs dzīvojam reālā pasaulē, nevis teoriju vai sapņu valstībā. Šajā reālajā pasaulē ir daudz ļaunuma, neskatoties uz to, ka mums ir policija un aizsardzības spēki. Otrkārt, kā piemēru varam minēt dažas vienkāršas kopienas, kurās dzīvo tikai dažas ģimenes, un tām ir visai maz naudas vai īpašuma, ko zagt. Ja šādai kopienai nav sarga, kas pastāvīgi ir nomodā, viņi vismaz var tādu iecelt, ja rodas nepieciešamība aizsargāt jau tā nelielo īpašumu. Lieki jautāt, vai kāda no šādām kopienām visā plašajā pasaulē baidās kļūt neaizsargāta un vai tās ļaudis spēj iedomāties, ka viņu sargi varētu būt vainīgi zagšanā vai laupīšanā.

Šai problēmai ir arī cits aspekts: pieņemsim, ka kāds cilvēks neiemaksā vai pavisam atsakās maksāt mazo nodokli, ko šādas vietējās kopienas virsaitis pieprasa. Kas tas par virsaiti, kas vienkārši nolaidīs rokas un teiks: “Es te neko nevaru darīt, jo šis cilvēks atsakās maksāt!” Droši vien nav šādu virsaišu. Tādi pastāv vienīgi teorētiski. Jāsecina, ka ikvienai sabiedrībai vajadzīga kāda ārēja vara, pirmkārt, lai parādītu savu autoritāti, otrkārt, lai to nepieciešamības gadījumā izmantotu. Tā tas ir visā pasaulē, un to var noliegt vienīgi teorētiķi, kuri atsakās to saprast.

Valsts vai sabiedrība bez jebkādiem ārējas un redzamas varas līdzekļiem kļūst bezspēcīga ne tikai ilgā laika posmā, bet nekavējoties. Ārējā vara pastāv, lai aizsargātu un uzturētu likumību un taisnību. Valsts vai sabiedrība bez jebkādas ārējas, ietekmīgas varas ir ne tikai bezspēcīga, bet drīz kļūst arī bezlikumīga. Rakstītais likums var palikt uz papīra, bet ko tas līdz, ja ļaudis atsakās tam sekot un ja varas iestādēm nav varas, lai to uzturētu? Tad sabiedrības stāvoklis ir tāds pats kā senajā Israēlā laikā, kad tajā nebija neviena tiesneša: “Ikviens darīja to, kas tam likās taisns paša acīs” (Soģu 17:6).

Taču ir arī daudzas citas iespējas, kā iznīcināt taisnību. Neviens likums nevar sniegt garantijas pret tā ļaunprātīgu izmantošanu, ja varasvīri to paši vēlas vai pieļauj. Viss atkarīgs no tautas gara un morālās stājas. Var minēt trīs veidus, kā aizsargāt sabiedrību no šādas ļaunprātīgas izmantošanas. Pirmkārt, modrības gars pašā tautā. Ja tāds pastāv, tad ir vismaz daži valdības ministri vai ierēdņi, kas būs gatavi sacelt trauksmi, ja nepieciešams. Otrkārt, pilsoņiem nepieciešama apmācība, kas var palīdzēt apzināties nevēlamu notikumu gaitu. Treškārt, ļaudīm jāsaņem garīgās varas palīdzība. Tās kalpiem jābūt gataviem pacelt baznīcas pravietisko balsi, ja taisnību sāk aizmirst nevis dažas maznozīmīgas personas, bet tie, kuriem ir vislielākā atbildība par taisnības uzturēšanu. Bēdas tai valstij, kurā augstākie baznīcas kalpi ir akli, jo viņi ir “mēmi suņi, kas nemāk riet” (Jes. 56:10).