Radīti kā vīrietis un sieviete

Par vīrieti un sievieti Bībelē teikts: “Jo, it kā sieva ir no vīra, tāpat ir arī vīrs no sievas; bet tas vīrs ir no Dieva” (1.Kor.11:12)

Šis pants ir kā atslēga, lai saprastu, ko Bībele māca par sievieti un vīrieti. Abi ir Dieva radīti un abi ir radīti viens otram. “Tādēļ vīrs atstās tēvu un māti un pieķersies savai sievai un tie kļūs par vienu miesu”. (1.Mozu.2:24) Cilvēku kārtu veido vīrietis un sieviete, kas jau no paša sākuma ir radīti, lai kalpotu viens otram. Viņi ir nepieciešami viens otram, un katrs var kalpot savā veidā pēc savām spējām un dotībām.

Te nav runa par kādām atšķirībām Dieva priekšā, jo, kas attiecas uz tiesībām būt par Dieva bērnu, Svētie Raksti sludina visu cilvēku pilnīgu vienlīdzību. “Jūs jau visi ticēdami uz Jēzu Kristu esat Dieva bērni. Jo jūs visi, kas esat kristīti Kristus vārdā, esat tērpušies Kristū. Tur nav ne jūda, ne grieķa, nav ne kalpa, nedz svabadā, tur nav ne vīrieša, nedz sievietes, jo jūs visi esat viens Kristū Jēzū.” (Gal.3:26-28) Šeit visi ir roku rokā, visi ir grēcinieki un visi ir apžēloti. Rase, valoda, stāvoklis sabiedrībā un dzimums neko nenozīmē, kad runa ir par dalību Kristus glābšanas darbā. Krusts apēno un apsedz visus. Visi ir viens Kristū, kaut arī Dievs ir radījis gan rases, gan stāvokļus, gan amatus, gan dzimumus. Arī esot Kristū tas viss top redzams. Mēs visi esam Kristus locekļi, bet, “ne visiem locekļiem ir vienāds uzdevums.” (Rom.12:4) Mums ir dažādas dāvanas un dažādi uzdevumi, bet visi mēs esam locekļi, kas kalpo viens otram. Pāvils to attēlo ļoti uzskatāmi: acij un ausij, galvai un kājām nav vienas un tās pašas funkcijas, tomēr visi šie locekļi pieder vienai miesai. Tie ir Dieva savienoti, “lai neceltos miesā šķelšanās, bet locekļi saticīgi gādātu cits par citu”. Tieši tādēļ nav nekādas jēgas runāt par cienījamiem un necienījamiem locekļiem. Visi ir vajadzīgi, un taisni tie miesas locekļi, kas liekas nespēcīgākie, ir īpaši svarīgi. Tātad kristīgā baznīca ir no dažādiem locekļiem veidots organisms. Visi locekļi nevar veikt un tiem arī nav jāveic viens un tas pats uzdevums, bet visi var un visiem ir jākalpo savam tuvākajam. Liecība, ka tas attiecas uz kristīgiem cilvēkiem, ir tieši tā, ka cilvēciskās atšķirības nekļūst par šķelšanās, skaudības un nemiera iemeslu, bet gan par pamatu savstarpējai kalpošanai un palīdzībai.

Kad šis jautājums ir noskaidrots, mēs varam mēģināt saprast to, ko māca Bībele par vīru un sievu: “Jo vīrs ir sievas galva, tāpat kā Kristus ir draudzes galva, būdams savas miesas pestītājs.” Citā vietā tas ir pateikts šādi: “Ikkatra vīra galva ir Kristus, bet sievas galva ir vīrs, bet Kristus galva ir Dievs” (1.Kor.11:3) Pēdējo nevajadzētu aizmirst: Kristus galva ir Dievs. Šajos vārdos ir izteikta pilnīga kopība starp Tēvu un Dēlu. Tēvs mīl Dēlu un Dēls ir vienībā ar Tēvu un Viņa gribu. Tomēr te mums būtu īpaša uzmanība jāpievērš tam, ka Dēls nav mazāks tādēļ vien, ka Tēvs ir viņa galva. Gluži otrādi tas ir pierādījums tai pilnīgajai mīlestībai, kas valda viņu starpā un tai kopībai, kurā Dēlam ir tāda pat varenība un godība, kā Tēvam.

Tādā pat veidā Kristus ir draudzes galva. Starp Kristu un draudzi pastāv patiesa kopība. Baznīca ir Viņa miesa un mēs esam Viņa locekļi. Un tāpat arī ģimene (saskaņā ar Ef.5.) ir tāda pat kopība, pilnīga savienība starp diviem cilvēkiem, kuri iepriekš bijuši šķirti, bet, kļūstot vīrs un sieva, top par garīgu vienību, tādā pat veidā kā Kristus savienojas ar savu draudzi. Šai vienībā vīrs attiecībā pret sievu ir tādā pat stāvoklī, kā Kristus attiecībā pret draudzi. Bībele to paskaidro ar vārdiem: “Vīri, mīliet savas sievas, tāpat kā Kristus ir mīlējis savu draudzi, pats nododamies viņas labā. Sievas esiet paklausīgas saviem vīriem kā tam Kungam.”

Šie vārdi, kā to norāda profesors Odebergs, pieder pie tām pērlēm, ko Kristus ir aizliedzis mest priekšā cūkām. Tas nozīmē, ka šīs patiesības savu īsto jēgu un saturu iegūst tikai Kristū, tas ir pie tiem, kas dzīvo sadraudzībā ar Kristu. Pārāk bieži cilvēki aizmirst, ka Jaunās Derības pamācības, neapšaubāmi, ir domātas tiem laulātajiem, kas ir “saņēmuši Dieva Svēto Garu” un ir “augšāmcelti ar Kristu”, un tādējādi “novilkuši veco cilvēku un viņa darbus”. Aizmirsts tiek arī tas, ka runa ir par pamudinājumiem un ka Bībele pamudina sievas to darīt labprātīgi, bet to nevajadzētu padarīt par bausli, proti, par tām tiesībām, kas viņas vīram pienāktos. Tā vietā, bieži ir mēģināts padarīt šo pamudinājumu par likumu, ka vīrs ir sievas galva. Tad viss kļūst par karikatūru. Šāda karikatūra par laulības dzīvi nereti novērota pagātnē, kad sieviete ar likuma spēku tika padarīta bezspēcīga pakļautībā vīram, kas vēl nebija novilcis “veco cilvēku” ar visiem tā darbiem. Rūgtums, kāds šodien sastopams pret Bībeles mācību par laulību, ir cēlies tieši no tā, ka Evaņģēlijs tiek aplami lietots kā pilsonisks pienākums.

Evaņģēlijs nav likums. Likuma paragrāfi nav spējīgi radīt mīlestību, kāda darbojas atdzimušā cilvēkā. Ne Kalna sprediķi, ne Pāvila pamudinājumu nevar padarīt par valsts likumu. Nevar arī uzrakstīt likuma pantu par to, ka tam, kuram nozog maku, būtu vēl piedevām zaglim jāatdod arī pulkstenis. Valdība nevar dot rīkojumu tiem, kuriem tiek sists pa vienu vaigu, pagriezt arī otru. Tāpat tā nevar arī pavēlēt cilvēkam atteikties palīdzēt, ja kāds lūdz palīdzību. Jo Kristus Gara radītos augļus nevar prasīt kā likumu no neticīgiem cilvēkiem. Protams, Dieva likumi attiecas uz visiem, arī uz neticīgajiem. Pēc šiem likumiem viņus reiz tiesās Dieva soģa krēsla priekšā, un tas viņiem kļūs par tiesas spriedumu, ja vien tie nebūs ļāvuši sevi pildīt ar Kristus Garu un Viņa mīlestību. Bet tam ir jānotiek labprātīgi. Svēto Rakstu pamudinājumu tiem, kas ļauj sevi vadīt mīlestības garam, nedrīkstētu padarīt par likumu, kas tikai īedod ieročus egoistiskiem un neticīgiem cilvēkiem.

Bet kristiešiem, kas patiesi vēlas dzīvot kopībā ar Kristu, tā ir un paliek Viņu Kunga griba. “Kristū” arī laulības dzīve norisinās jaunā veidā. Tad Kristus ir vienmēr klātesošs kā Meistars un Kungs. Vienīgi Viņš spēj darīt tā, ka abu laulāto atšķirīgās dāvanas un uzdevumi kļūst par svētību un ne par nelaimi.