Dieva bērniem ir iekšējā vajadzība lūgt piedošanu

Kristus lūgumu “Un piedod mums mūsu parādus, kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem” sniedz kā apliecinājumu, ka Viņš patiesi vēlas mums piedot grēkus un turklāt darīs to pastāvīgi, lai Viņa bērni varētu dzīvot nemitīgā grēku piedošanā.

Ievēro mūsu uzticīgā Pestītāja vārdus: “Jums būs tā lūgt: Mūsu Tēvs debesīs, piedod mums mūsu parādus”! Šie vārdi skaidri un gaiši atklāj, ka Viņš mums piedos. Tie ir paša Kristus mācīti lūgšanas vārdi, kas ļaus mums ik dienu smelties varenu iepriecinājumu. Šie vārdi mūs iedrošina, ka Viņš vienmēr mums dāvinās pat sīkāko lietu, ko Viņš māca vēlēties un lūgt.

Vai tiešām mēs domājam, ka uzticamais Kungs un Glābējs, kas izlējis Savas asinis mūsu grēku piedošanai, kas licis šos vārdus mūsu mutēs un noteicis ilgoties pēc piedošanas, mums to nedos, kad nākam un darām tā, kā Viņš mācījis? Vai Viņš, kas nācis pie mums mīlestībā un lējis par mums Savas asinis, piemuļķos mūsu dvēseles nelaimē? Kas gan uzdrošinās apšaubīt šo svēto pārliecību un mocīt mūsu sirdis ar tumsu un nedrošību par Dieva žēlastību? Vai tas nav mūsu dvēseles ienaidnieks? Kristus ir uzticams, tāpēc mēs varam būt pilnīgi pārliecināti par Viņa piedošanu.

Mūsu ikdienas lūgšana pēc piedošanas nenozīmē, ka brīžam atrodamies zem Dieva dusmām. M. Luters par to raksta, ka Viņš ir piedevis grēkus

arī bez un pirms mūsu lūgšanas, jo Viņš mums dāvāja Evaņģēliju, kurā ir skaidra piedošana, iekams mēs to bijām lūguši vai kaut reizi iedomājušies par to, bet tas jādara tādēļ, lai šo piedošanu atzītu un pieņemtu.

Šie M. Lutera vārdi šķiet tumši, kad viņš saka, ka Dievs mums dāvāja Evaņģēliju, kas ir tīrākā piedošana, iekams mēs par to esam lūguši vai kaut reizi domājuši.

Šī ir ļoti vērtīga mācība. M. Luters pauž to pašu domu, ko raksta apustulis Pāvils 2. vēstulē korintiešiem 5. nodaļā, kur, skaidrodams Evaņģēliju jeb salīdzināšanas vēsti, viņš saka: “Jo Dievs bija Kristū un salīdzināja pasauli ar Sevi, tiem viņu grēkus nepielīdzinādams, un ir mūsu starpā licis salīdzināšanas vārdu. Tā mēs nākam, Kristus sūtīti, un pamācām, it kā Dievs runātu caur mums. Mēs lūdzam Kristus Vārdā: ļaujieties salīdzināties ar Dievu!” (2.Kor.5:19-20)

Šeit ir jāsaprot, ko nozīmē salīdzināšana Kristus nāvē! “Tiem viņu grēkus nepielīdzinādams.” Kuriem “tiem”? – “Pasaulei,” saka apustulis. Tālāk, 21. pantā, viņš turpina: “To, kas grēka nepazina, Viņš mūsu labā ir darījis par grēku, lai mēs Viņā kļūtu Dieva taisnība.” Tas ir visa Evaņģēlija pamats.

Reizi par visām reizēm Dievs salīdzināja jeb samierināja pasauli ar Sevi, un Viņš pret visiem bezdievīgiem cilvēkiem ir tā noskaņots, ka piedod, “iekams mēs to bijām lūguši vai kaut reizi iedomājušies par to”. Tieši tā pazudušā dēla tēvs bija noskaņots pret jaunāko dēlu, kas bija aizceļojis svešā zemē un izšķiedis visu mantu (Lk.15:20).

Apustulis saka, ka mums ir izpirkums Viņa asinīs, proti, grēku piedošana. Vai dzirdi: izpirkums Kristus asinīs, grēku piedošana, kā sacījis arī pats Kristus: “Manas.. asinis.. tiek izlietas grēku piedošanai” (Mt.26:28). Mums atskan Evaņģēlijs: ““Ieprieciniet, ieprieciniet Manu tautu!” saka jūsu Dievs. “Runājiet sirsnīgi ar Jeruzālemi un sakait tai, ka tās ciešanu laiks ir piepildīts, ka tās noziegums salīdzināts, jo tā ir no Tā Kunga rokas saņēmusi divkārtīgu sodu par visiem saviem grēkiem”” (Jes.40:1-2). Arī pravieša Caharijas grāmatas 3. nodaļā Tas Kungs vēstī par Savu kalpu Cemahu (Atvasi) un sauc Viņu par akmeni ar septiņām acīm, sacīdams: “..visus šās zemes grēkus Es izdzēsīšu vienā dienā.” Vai dzirdi: “izdzēsīšu vienā dienā”! Kurā dienā? – Šī akmens izciršanas dienā (Cah.3:8–10).

Vai mums vēl ir jāpierāda un jāpamato Evaņģēlijs? Jā, tas jādara cilvēka dabas neaptverami lielās aklības dēļ, kad to neredz pat redzīgas acis! Vai vēl ir jāvaicā: ko Kristus ir paveicis ar Savu izpirkuma nāvi? To māca labi pazīstamie vārdi: “..Tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam” (Jes.53:6). Un vēl: “Redzi, Dieva Jērs, kas nes pasaules grēku” (Jņ.1:29). Un vēl: “Viņš izdeldējis pret mums vērsto parādu rakstu ar visām tā prasībām un paņēmis to no mūsu vidus, pienaglodams pie krusta” (Kol.2:14).

Ko nozīmē visi šie citāti? To, ka Dieva sirdī mājo īsta grēku piedošana, vēl pirms mēs to saņemam, grēku piedošana, kas sastāv no Dieva glābjošās taisnības un samierinātās sirds attieksmes pret grēcinieku. Kristus to atklāj stāstā par pazudušo dēlu, kur, mājās pārnākot, dēls saņem vislabākās drēbes, ko vien varēja sagādāt. Tā notiek, kad grēcinieks atgriežas. Kas paliek svešumā, tas tur arī iet bojā. Kristus skaidri saka: “..kas netic, ir jau spriedumu dabūjis, tāpēc ka nav ticējis Dieva vienpiedzimušā Dēla Vārdam” (Jņ.3:18). Bet, kas atgriežas, tas saņem žēlastību, kura to jau gaida. Evaņģēlijs ir Dieva apsolījums un testaments mums izcīnītajai piedošanai. Kas šo testamentu saņem īpašumā, tam šis īpašums jau pieder, kaut arī ticīgais to vēl nav redzējis. Tā jāsaprot M. Lutera vārdi, ka Viņš mums ir dāvājis Evaņģēliju, kur ir skaidra piedošana, iekams mēs to bijām lūguši vai kaut reizi iedomājušies par to.

Dvēsele, kas ir atgriezusies un dzīvo ticības kopībā ar savu Glābēju, atrodas nemitīgā draudzībā ar Dievu, iekams tā nav pilnībā atkritusi neticības un tukšības svešajā zemē. Taču, lai uzturētu savas bērna attiecības ar Dievu, cilvēkam ir jānāk Viņa priekšā ar saviem grēkiem, lai šo piedošanu atzītu un saņemtu. Citiem vārdiem: šis Tēvreizes lūgums ir dots bērnu iekšējai vajadzībai. Dieva bērniem vienmēr ir šī iekšējā vajadzība lūgt piedošanu par savām kļūdām un grēkiem, kaut arī mēs zinām, ka šie grēki nav apslēpti no Tēva žēlastības un mantojuma.