Rupjš baznīcas disciplīnas pārkapums

Atbildot uz sekojošu vēstuli:

Mana draudzene, kas iet uz baptistu baznīcu, uzaicināja mani uz dievkalpojumu savā draudzē. Dievkalpojumā bija arī Svētais Vakarēdiens, un draudzene, zinādama, ka esmu ticīga un eju baznīcā, mani mudināja, lai es arī to saņemu. Viņa teica, tas nekas, ka esmu luterāne, jo Vakarēdienu taču varot saņemt katrs kristietis. Taču es atturējos, jo atcerējos, ka noteikumos par Svētā Vakarēdiena saņemšanu, kas piestiprināti pie mūsu draudzes ziņojuma dēļa, Vakarēdiena saņemšana citas konfesijas draudzē tiek saukta par rupju baznīcas disciplīnas pārkāpumu. Kad pēc dievkalpojuma to izstāstīju draudzenei, viņa bija ļoti pārsteigta un jautāja man, kāpēc tas tā, bet es nevarēju to īsti paskaidrot. Varbūt es varu saņemt atbildi uz šo jautājumu?

Jūsu uzdotais jautājums ir ļoti nozīmīgs, jo tas skar Svētā Vakarēdiena cienīgu saņemšanu. Šī tēma nopietna brīdinājuma veidā ir izteikta svētā apustuļa Pāvila vēstulē Korintas draudzei: “Tad nu, kas necienīgi ēd šo maizi vai dzer Tā Kunga biķeri, tas būs noziedzies pret Tā Kunga miesu un asinīm.” (1.Kor.11:27)

No Svēto Rakstu mācības mēs varam secināt, ka cienīgai Svētā Vakarēdiena baudīšanai ir nepieciešamas trīs lietas, un tieši trešā attiecas uz Jūsu uzdoto jautājumu.

1. Saņēmējam ir patiesi jātic Kristus iestādījuma vārdiem par to, ka šis Sakraments ir patiesa Kristus miesa un asinis (“Tā ir Mana miesa .. šis biķeris ir jaunā derība Manās asinīs” (1.Kor.11:24-25)); ja šādas ticības cilvēkam nav, tad, kā saka apustulis, – kas ēd un dzer, tas ēd un dzer sev pašam par sodu, ja viņš neizšķir Tā Kunga miesu, t.i., neatšķir Svēto Vakarēdienu, kas ir Kristus miesa un asinis, no dažādiem citiem mielastu veidiem.

2. Saņēmējam ir jātic galvenajai Sakramenta svētībai – grēku piedošanai. To, pamatojoties Kristus sacītajos vārdos, Mazajā katehismā labi izsaka Luters: “Kāds labums no tādas ēšanas un dzeršanas? – To mums rāda vārdi: par jums dota un izlietas grēku piedošanai, proti, ka ar šiem vārdiem mums Svētajā Vakarēdienā tiek dota grēku piedošana, dzīvība un svētlaime; jo, kur grēku piedošana, tur ari dzīvība un svētlaime .. īsti cienīgs un labi sagatavojies ir tas, kas tic šiem vārdiem: par jums dota un izlietas grēku piedošanai. Turpretī, kas šiem vārdiem netic vai šaubās, tas ir necienīgs un nav labi sagatavojies, jo vārdi par jums prasa ticīgas sirdis.”

3. Sakraments jāsaņem tādā draudzē, kur: (1) Svētais Vakarēdiens tiek pareizi svinēts (t.i., kur Kristus baznīca pulcējas, lai Vakarēdiena maizē un vīnā saņemtu sava Kunga miesu un asinis) un kur (2) valda vienprātība galvenajos ticības jautājumos. Apustulis Pāvils Vēstulē korintiešiem norāda, ka tiem nav patiesa Svētā Vakarēdiena, jo tie nepulcējas, lai baudītu Kristus miesu un asinis, kā to iestādījis Kristus, bet lai baudītu tikai sadraudzības mielastu, kas ir cilvēciska tradīcija: “Bet, kad jūs sapulcējaties vienkopus, tad tas vēl nenozīmē, ka baudāt Kunga mielastu .. ” (1.Kor.11:20-s).’

Tāpat apustulis norāda uz to, ka tur, kur nav ticības jeb mācības vienprātības, dievkalpojums – un līdz ar to arī Svētā Vakarēdiena saņemšana — nodara vairāk ļauna nekā laba: “Bet, aizrādīdams uz vienu lietu, es jūs nevaru slavēt: jūsu sanāksmes nenāk jums par labu, bet par ļaunu. Vispirms es dzirdu, ka jūsu draudzes sanāksmēs notiekot šķelšanās.” (1.Kor.11:17-18).

Šajā trešajā punktā ir pamatota mūsu baznīcas izpratne par to, kādas ir Svētā Vakarēdiena cienīgas saņemšanas konfesionālās robežas. Jūsu jautājums skar Sv. Vakarēdiena saņemšanu baptistu baznīcā. Abi trešā punkta priekšnosacījumi neļauj luterānim saņemt Tā Kunga Mielastu kopā ar baptistiem. Pirmkārt, viņi nepulcējas, lai saskaņā ar Kristus iestādījumu saņemtu Kristus miesu un asinis Sv. Vakarēdiena maizē un vīnā. Citiem vārdiem sakot, viņi nesvin Tā Kunga mielasta, bet kādu cita, jo viņi savā mācībā noliedz Kristus miesas un asiņu patiesu klātbūtni Sv. Vakarēdienā. Šajā viņu pašu izdomātajā un ieviestajā mielastā Kristus miesa un asinis netiek dotas un saņemtas, viņi saņem tikai to, ap ko sapulcējušies – maizi un vīnu (vai vīnogu sulu).

Otrkārt, arī citos kristīgās mācības jautājumos mūsu baznīcas mācība atšķiras no baptistu mācības (piem., jautājums par zīdaiņu kristību, atgriešanos, brīvo gribu u.c.), tātad nav svētīgai kopībai nepieciešamās ticības un mācības vienprātības.

Protams, šeit kāds varēta sacīt: “Ja jau baptistiem nav Kristus miesas un asiņu jeb patiesa Vakarēdiena, tad kāpēc es, to zinādams, nevaru kopā ar viņiem baudīt viņu mielastu? To baudīdams, es taču neapgrēkošos pret Kristus miesu un asinīm, jo to taču tur nemaz nav!”

Uz to es atbildu šādi: Jā gan – tādā gadījumā Tu tiešām neapgrēkosies pret Kristos miesu un asinīm, bet Tu apgrēkosies pret šiem ļaudīm, kas nomaldījušies, un pret savu baznīcu. Pret maldīgajiem tādējādi, ka, pieņemdams viņu mielastu (ko tie ari tāpat kā Tu sauc par Tā Kunga Mielastu), Tu būsi viņiem un visiem citiem radījis iespaidu, ka pieņem un atbalsti viņu maldus; tā Tu nebūsi devis liecību patiesībai. Bet pret savu baznīcu būsi apgrēkojies tādējādi, ka, šo mielastu baudījis, Tu būsi rīkojies pretēji savas baznīcas mācībai, jo tā vienmēr ir nosodījusi maldu mācību, kas noliedz Kristus miesas un asiņu klātbūtni Sv. Vakarēdienā.

Mūsu baznīcas tēvi šajā jautājumā ir bijuši ļoti noteikti. To mēs redzam arī mūsu baznīcas ticības apliecībās. Augsburgas Ticības apliecības X artikulā teikts: “Par Tā Kunga Mielasta tiek mācīts, ka Kristas miesa un asinis ir patiesi klātesošas un tiek izdalītas Tā Kunga Mielastā maizē un vīnā tiem, kas to bauda, un tiek nosodīti tie, kas māca citādi.” Ja kāds luterānis Svēto Vakarēdienu bauda kopā ar Svētā Vakarēdiena noliedzējiem, tad sanāk, ka viņš privāti atceļ šo nosodījumu.

Nobeigumā vēl tikai viens Lutera citāts, kas iekļauts Konkordijas formulā: “Jo tas [Altāra sakraments] nav atkarīgs no cilvēku ticības vai neticības, bet gan no Dieva vārda un Viņa kārtības; ja vien viņi nav vispirms mainījuši Dieva vārdu un kārtību un to citādi izskaidrojuši, – kā rīkojas tagadējie Sakramenta ienaidnieki, kuriem gan, bez šaubām, ir tikai maize un vīns; jo viņiem nav arī vārda un Dieva iedibinātas kārtības, bet viņi to sajaukuši un sagrozījuši pēc savām pašu iedomām.. Es uzskata, ka tie visi liekami vienā katlā, proti, sakramentārieši un jūsmotāji, lai kādi tie būtu, viņi negrib ticēt, ka Kunga maize Vakarēdienā ir Viņa patiesā, dabīgā miesa, kuru bezdievis vai nodevējs ar savu muti saņem tieši tāpat kā Sv. Pēteris un visi svētie; kas tam – es saku – negrib ticēt, lai atstāj mani mierā un necer uz kopību ar mani; un citādi tas nebūs!”