:: e – BAZNICA ::

Noveco vai progresē?

Kristīgās ticības saglabāšana tās agrākajā veidolā ir aktuāla pārdomu tēma. Vieni ir pārliecināti, ka kristīgās ticības uzlabošana nav nedz iespējama, nedz pieļaujama. Savukārt citi vēlas Jauno Derību aizstāt ar uzlabotu jaunāko derību. Kā tad īsti ir – vai tiešām kristīgā ticība un mācība noveco?

Jēzus Kristus dāvāja Jauno Derību. Tajā pašā laikā Viņš atcēla iepriekšējo, kas bija tikai jaunās ēna [Kol.2:17], kas attēloja nākamo un pilnīgāko. Dievs radīja un noslēdza Jauno Derību savā Vārdā. Tas ir spēks, kas grēkos mirušo pārrada par jaunu un dzīvu radījumu. „Tādēļ, kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns” [2.Kor.5:17]

Jaunā Derībā ir jauna ne tikai tādēļ, ka ir nākusi iepriekšējās vietā. Tā ir jaunā galvenokārt tādēļ, ka nenoveco, nezaudē aktualitāti un nenolietojas laika gaitā. Jaunāka par Jauno nav un nebūs. Tā ir patiesi jauna un jaunāka par jaunu.

Jaunā Derība ir ķīla tam, ka mēs ticībā Jēzum Kristum iemantosim mūžīgu un dievišķu dārgumu bagātību. „Slavēts Dievs, … kas Savā lielajā žēlastībā mūs ir atdzemdinājis dzīvai cerībai ar Jēzus Kristus augšāmcelšanos no miroņiem, neiznīcīgam, neaptraipītam un nevīstošam mantojumam, kas ir uzglabāts debesīs jums… [1.Pēt.1:3-4] Jēzus Kristus aicina, lai tieši tam piesaistās mūsu sirdis. „Krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog.” [Mt.6:20]

Pasaulīgajiem procesiem, piemēram, kultūrai un modei, pārmaiņas un progress ir daļa no to būtības. Kultūra un mūsu dzīve ir novecošanas varā. Līdzās dienišķai maizei mums nepieciešamas pārmaiņas un atjaunošanās, lai mēs galīgi neiznīktu.

Bet kristīgā mācība nav maināma. Ticība svētajiem svētiem „vienreiz uz mūžiem” uzticēta. [Jūd.3]

Apustuļu pasludinātais ir tik saistošs, ka to pat debesu eņģeļiem ir liegts koriģēt. Bībele par to ir bez kompromisiem: „Bet, ja arī mēs vai kāds eņģelis no debesīm jums sludinātu citu evaņģēliju nekā to, ko esam jums pasludinājuši, lāsts pār to!” [Gal.1:8]

Mēs cienām un saglabājam to veco, kas nezaudē savu vērtību. Vai tad tiešām mums vairs nebūtu jāciena sensenais Evaņģēlijs? Redziet, tas ir un paliek jauns. Un to lieto pats Dievs. Arī pastarajā dienā. [Rom.2:16] Tas būs vislielākais apkaunojums, ja būsim uzskatījuši to par novecojušu.

Jēzus Kristus vēlas, lai mēs esam klausītāji, kas Dieva vārdu „patur labā un godīgā sirdī” [Lk.8:15]. Ja ļaujoties laikmeta garam un izmaiņām sabiedrībā, mēs modificēsim kristīgo mācību, tad kļūsim par reakcionāriem. Tieši tad, mēs piedāvāsim ļaudīm novecojošu un bezjēdzīgu mācību.

Kārdinātājs, protams, ar smaidu piedāvā vecā vietā ko jaunu, bet vai viņš līdz šīm kaut reiz ir turējis savus solījumus? Būtībā tie ir centieni mūžīgo aizstāt ar gaistošo, pārlaicīgo iemainīt pret izdilstošo, atdzimšanu padarīt par reakcionārismu, dzīvības vietā sēt nāvi, mūžīgo dzīvību un pestīšanu iemainīt pret mūžīgo pazudināšanu un elli.

Nenoliedzami šī brīža situācija pieprasa pārmaiņas – atgriešanos pie Svētajiem Rakstiem, luteriskās reformācijas atdzimšanu un iedzīvināšanu, krustā sistā Pestītāja pasludināšanu, bērnišķīgu paklausību Dieva vārdam.

Nemierīgā sirdsapziņa meklē patiesu mieru, kas saņemams vienīgi ticībā Dieva vārdā un sakramentos sniegtajos apsolījumos.

Tādēļ nenoliedzami jāturas pie patiesā Vārda, “kas atbilst mācībai.” [Tit.1:9] “Esi nomodā par sevi pašu un par mācību, turies pie tā, jo, darīdams to, tu izglābsi gan pats sevi, gan tos, kas klausās tevi.” [1.Tim.4:16]

Kristīgā ticībā stāv pāri šīs pasaules novecošanās likumiem. Tā ir vienmēr jauna. Nekādas atjaunošanās. Vienkārši – Jauna vienmēr un mūžīgi.