Dieva uzruna

Dievs vairākkārt uzrunāja Lestadiusu ar smagām slimībām.

Pirmoreiz viņš nopietni saslima 1832.gadā. Pēc vairākām slimības gultā pavadītām nedēļām stāvoklis šķita bezcerīgs, tomēr pats Larss Levi vairāk domāja par savu ģimeni nekā par nāvi.

Pēc septiņiem gadiem, trīs gadu vecumā, nomira Lestadiusa mīļotais dēls Levi. Arvien vairāk viņa domas pievērsās mūžībai. “Tomēr mana vissaldākā doma bija, ka mazais Levi varētu būt pirmais, kurš sagaidītu savu tēvu un māti uz skaistā mūžības krasta. Patiešām, cilvēkam ir vajadzīgi kādi atgādinātāji par viņa mirstīgumu, citādi viņš varētu pilnīgi aizmirst savas esamības jēgu uz šīs zemes. Levi nāve bija tāds atgādinātājs,” rakstīja Lestadiuss. Larsa Levi attieksme pret dzīvi, ticību, kristietību un pestīšanu kļuva arvien nopietnāka. Jautājumos, kurus viņš uzdeva pats sev, bija manāms arvien dziļāks nemiers.

Krīze vēl vairāk padziļinājās 1841.gadā, kad 39 gadu vecumā nomira viņa jaunākais brālis Petrus.

1842.gadā Larss Levi vēlreiz nopietni saslima. Likās, ka tā bija tuberkuloze. Slimības laikā pamodās viņa sirdsapziņa. Nāves baiļu pārņemts, Lestadiuss redzēja sevi kā pazudušu grēcinieku, kura nedzīvā ticība maz spēja palīdzēt nāves baiļu un izmisuma brīdī. Viena un tā pati doma atkal un atkal uzpeldēja viņa apzinā: “Vai tu esi gatavs mirt?”, un atbilde skanēja: “Nē, es neesmu gatavs”.

Lestadiuss šo iekšējo cīņu apraksta sekojoši:

“Manas acis atvērās, lai es ieraudzītu pagātni un nākotni. Es redzēju savas bezdievīgās dzīves augļus sagaidām mani mūžībā, tā kā mana dzīve bija bijusi arvien vairāk un vairāk bezdievīga nekā dievbijīga, lai gan pasaules acīs tā bija laba dzīve. Visi manas jaunības grēki pacēlās manu acu priekšā.”

Dziļā grēcīguma apziņa spieda ne tikai meklēt savu pestīšanu, bet arī arvien skaidrāk ieraudzīt to dziļo samaitātības un pazušanas stāvokli, kāds valdīja viņa draudzē. Ar jaunu dedzību Larss Levi aicināja uz atgriešanos un grēknožēlu, bet viņa sludināšana palika bez panākumiem.