Klausīties

Kā mūsu mīlestība uz Dievu sākas ar Dieva Vārda klausīšanos, tā mīlestība uz citiem kristiešiem sākas ar mācīšanos klausīties viņos.

Dieva mīlestību pret mums parāda tas, ka Dievs mums ne tikai dod savu Vārdu, bet arī aizdod savu ausi.

Mēs darām Dieva darbu savu brāļu un māsu labā, kad mācāmies viņos klausīties.

Tik bieži kristieši, īpaši sludinātāji, domā, ka viņu vienīgais kalpojums ir vienmēr kaut ko “piedāvāt”, kad viņi ir kopā ar citiem cilvēkiem.

Viņi aizmirst, ka klausīšanās var būt lielāks pakalpojums nekā runāšana.

Daudzi cilvēki meklē atsaucīgu ausi, bet neatrod to kristiešu vidū, kas runā pat tad, kad viņiem vajadzētu klausīties.

Bet kristieši, kas vairs nevar klausīties cits citu, drīz vairs neieklausīsies arī Dievā; viņi vienmēr runās; pat Dieva klātbūtnē.

Šeit sākas garīgās dzīves nāve, un beigās nekas cits neatliek kā tukša garīga pļāpāšana un garīdznieciska augstprātība, kas bārstās ar dievbijīgām frāzēm.

Tie, kas nevar ilgi un pacietīgi klausīties, vienmēr runās garām citiem, un, visbeidzot, vairs to pat nepamanīs.

Tiem, kuri uzskata, ka viņu laiks ir pārāk dārgs, lai to pavadītu klausoties, nekad īsti neatliks laika Dievam un citiem, bet tikai sev un viņu pašu vārdiem un plāniem.