Lūgšana domāta bezpalīdzīgajiem

Tu noteikti domā, ka Dievs tevi nemīl. Reizēm tev liekas, ka Viņš nerūpējas par tevi. Dažreiz tev pat šķiet, ka Dievs tevi vajā ar savu atriebību un atmaksu, ka Viņš jauc tavus plānus, iznīdē tavu laimi.

Nē, mans draugs, Dievs tāds nav. Tu Viņu nepazīsti un tālab dzīvo ar aplamu priekšstatu par Viņu.

Klausies, kāds ir Dievs: “Viņš liek savai saulei uzlēkt pār ļauniem un labiem un liek lietum lit pār taisniem un netaisniem.” (Mt.5:45) Kristus izlietoja savus pēdējos spēkus un savus pēdējos mirkļus, lai lūgtu par saviem ienaidniekiem: “Tēvs, piedod tiem, jo tie nezina, ko tie dara!” (Lk.23:34)

Un, kad Jēzus pēdējo reizi ieradās Jeruzalemē un Viņam vairs nebija nekādu līdzekļu, ar ko atpestīt šo bezdievīgo un ietiepīgo pilsētu, Viņš stāvēja Eļļas kalnā un raudāja par to, ar savu pravieša skatu redzēdams briesmīgo tiesu, kam bija jānāk pār šo pilsētu.

Tāds ir Dievs. Viņš mīl savus ienaidniekus. Kad Viņš redz bezdievju postu, viņu tukšos priekus un īstās rūpes, viņu vilšanos, ciešanas un baiļošanās un to, kā viņus laika straume nepielūdzami nes pretī mūžīgajām elles mokām, tad bezdievju posts un bezpalīdzīgums ir sauciens, kas atrod Dieva sirdi.

Viņš dzird šo saucienu un noliecas pie sava bezpalīdzīgā cilvēkbērna, lai tam palīdzētu. Un šis neatgrieztais pieņem palīdzību, ciktāl tā attiecas uz laicīgajām lietām. Bet, tiklīdz Dievs piedāvā palīdzību viņa dvēselei, bezpalīdzīgais izbijies novēršas un aizbēg no sava Dieva: viņš negrib tapt izglābts!

Lūgšana domāta bezpalīdzīgajiem. Bezpalīdzīgajam grēciniekam, kas vairs nebēg no sava Dieva, kas ir palicis stāvam dievišķajā gaismā. Viņš sāk atzīt savus agrākos grēkus, savas sirds netīrību, savu nožēlas trūkumu, savu vēsumu un vienaldzību, savu noraidošo attieksmi pret Dievu, pret Bībeli un lūgšanu, savu vājo gribu, kas nespēj nomākt viņa pastāvīgo grēkošanas tieksmi.