Uzklausīt un runāt

Tāpat kā mīlestība uz Dievu sākas ar to, ka mēs klausāmies Viņa vārdu, tā arī mīlestība uz brāli sākas ar to, ka mēs mācāmies klausīties viņā.

Tā ir Dieva mīlestība pret mums, ka Viņš mums ne tikai dāvā Savu vārdu, bet arī atver Savu ausi. Tas ir Dieva darbs, ka kalpojam savam brālim, mācoties viņu uzklausīt.

Kristieši, īpaši sprediķotāji, bieži domā, ka tad, kad viņi ir kopā ar citiem cilvēkiem, viņiem vienmēr kaut kas jāsniedz, tā esot viņu vienīgā kalpošana. Viņi aizmirst, ka uzklausot var kalpot daudz vairāk nekā runājot.

Daudzi cilvēki meklē ausi, kas viņus uzklausītu, un neatrod to starp kristiešiem, jo tie runā arī tur, kur tiem būtu jāklausās. Bet tas, kurš vairs nespēj uzklausīt savu brāli, drīz vairs neklausīties arī Dievā, bet tikai runās Viņa priekšā. Ar to sākas garīgās dzīves nāve, un beidzot pāri paliek vienīgi garīga pļāpāšana, melnsvārču penteri, kas nosmok dievbijīgos vārdos.

Kurš nespēj ilgi un pacietīgi klausīties, tas vienmēr runās otram garām un pats to nemaz neievēros. Kurš domā, ka viņa laiks ir pārāk vērtīgs, lai to pavadītu, uzklausot otru, tam patiesi nekad nebūs laika Dievam un brālim, bet tikai sev pašam, saviem vārdiem un plāniem.