Cīņa par tīru mācību – patiesas baznīcas zīme

Mūsdienās atskan daudz balsu, ka mācībai nav lielas nozīmes baznīcas dzīvē. Cik tukšas ir šādas runas, ja paraugāmies uz kristiešu pieredzi pagātnē. Agrīnajā kristīgajā baznīcā ļaudis “pastāvēja apustuļu mācībā” (Ap.d.2:42).

Nevēlēdamies pieļaut, ka pareiza mācība tiktu uzskatīta par otršķirīgu, Reformācijas vadītājs Mārtiņš Luters runājot par tās nozīmi lieto visai spēcīgus vārdus. Viņš rakstīja:

“Mācība ir debesis. Dzīvība ir zeme. Vismazākajam mācības jautājumam ir lielāka vērtība nekā debesīm un zemei. Tādēļ mēs nedrīkstam pieļaut, ka kaut mazākā rakstu zīme no tās tiktu sagrozīta. Bet mēs varam atstāt bez ievērības dzīves piemeklējumus un neveiksmes…”

Šie baznīcas centieni nav tīri teorētiski. Stingra turēšanās pie pareizas mācības ir cieši saistīta ar pareizu dzīvesveidu, kā Luters to norāda citviet: “Runājot par dievbijību un bezdievību mēs nerunājam par ieradumiem, bet par pārliecību, kas ir morālās dzīves avots. Cilvēks, kuram ir pareiza Dieva izpratne, nespēj nedarīt labus darbus un nedzīvot labu dzīvi. Pat ja viņš krīt septiņas reizes dienā, viņš tikpat reižu ceļas atkal augšā. Bet bezdievīgais krīt zemē un vairs neceļas.”

Kristīgās baznīcas pirmos gadsimtus iezīmē izmisīgi centieni nostiprināt patieso mācību un apkarot viltīgos maldu iebrukumus. XVI gadsimta protestantu reformatori juta aicinājumu atjaunot cīņu par patiesās mācības saglabāšanu.