Krucifikss luterāņu baznīcā

Attieksme pret krucifiksu kristīgās Baznīcas vēsturē ir bijusi dažāda. Viduslaikos krucifikss kā svēts priekšmets ir gan godināts, gan izmantots par kaut ko līdzīgu maģiskam aizsarglīdzeklim vai amuletam.

Reformācijas laikā radikāli noskaņoti baznīcas ārējo rituālu reformētāji baznīcu grautiņos līdztekus svētbildēm, vitrāžām, dažādiem svētajiem veltītajiem altāriem un citām elkdievības izpausmēm iznīcināja arī krucifiksus. Arī šodien mēs varam novērot dažādas galējības. Piemēram, kādā katoļu klosterī Austrijā var atrast krucifiksu, kur Pestītāja tēlam vārda tiešajā nozīmē nograuztas kājas, jo šis “brīnumdarītājs tēls”, ja to mazliet pagrauž, palīdzot pret zobu sāpēm.

Turpretī daudzu evaņģelikāļu grupās krucifikss aizvien vēl tiek uzskatīts par elkdievības izpausmi. Savukārt mūsdienu modernisti krucifiksu tiktāl transformē, ka tas sāk atgādināt visu ko citu, tikai ne krucifiksu. To šie modernisti dara vai sludina arī savos sprediķos, proti, kad viņi runā par krustu, tad vairs nerunā par lielo pestīšanas notikumu, kuru mums izteiksmīgi atgādina krusta zīme, bet gan filozofē par vertikālo un horizontālo, par dievišķo un cilvēcisko, vārdu sakot, iztukšo krustu, padarot to par vienu no filozofiskiem simboliem.

Luteriskā baznīca krucifiksu vienmēr ir tvērusi tā vienkāršākajā nozīmē, krusts ir tikai soda un nāves rīks, pie kura mira Jēzus Kristus un pie kura ir noticis tas pestīšanas noslēpums, kurā mani un tavi grēki ir piedoti, jo caur Kristus krusta nāvi Dievs ir sodījis visus grēkus un Kristus asinīs noslēgta žēlastības un miera derība ar šo mirstošo pasauli. Krucifikss ir atgādinājums sprediķotājam: “Jūdi prasa zīmes, un grieķi meklē gudrību, bet mēs sludinām Kristu, krustā sisto..” (1.Kor.1:22-24)

Krucifikss ir atgādinājums Svētā Vakarēdiena saņēmējiem: “Tā ir mana Miesa, kas par jums top dota”, un ” Tās ir manas jaunās derības Asinis, kas par jums un par daudziem tiek izlietas jūsu grēku piedošanai”. Un krucifikss ir atgādinājums visiem kopā: “Sodība guļ uz Viņa, caur ko mums miers nāk, un caur Viņa brūcēm mēs esam dziedināti.” (Jes.53:6)

Kā šādu atgādinājuma zīmi mēs, luterāņi, krucifiksu varam veidot un lietot gan lielu, gan mazu un novietot to gan telpā iekšā, gan ārā, taču mums visiem jāņem vērā tas, ko labi sen atpakaļ sacījis kāds no baznīcas tēviem Jānis Hrizostoms (Zeltamute):

“Ko tas līdz, ka tu esi ar krustiem greznojis savu tērpu no augšas līdz apakšai, bet tavā sirdī krusta nav!”

[Pārpublicēts no www.luteranis.lv]