Nepilnīgā sirdsapziņas brīvība no Bauslības

Noklausies šo e-publikāciju

Apustulis saka: “Gribēdams apsolījuma mantiniekiem vēl vairāk parādīt Savu negrozāmo gribu, Dievs tāpēc to ir apstiprinājis ar zvērestu, lai šīs divas negrozāmās lietas, un Dievam taču nebija iespējams melot, būtu par stipru paskubinājumu mums, kas esam meklējuši glābiņu, satverot gaidāmo cerību.” (Ebr.6:17-18)

Dievs bieži ir runājis par šo Savu derību, saukdams to par miera derību (Ec.37:26), un skaidri apliecinājis, ka tā būs mūžīga un nesatricināma gluži kā Noasa derība un ka grēku plūdu virs zemes vairs nebūs: ““Tas notiks kā Noas plūdu laikā. Kā Es toreiz zvērēju, ka Noas ūdeņi vairs nepārplūdinās zemi, tā Es tagad zvēru – uz tevi vairs nedusmošos un tevi nerāšu”” (Jes.54:9).

Mēs ticam, ka Dievs ir turējis pirmo derību un vairs neiznīcina pasauli ar ūdeni, taču tikpat droši mums ir arī jātic tam, ka Viņš vairs nepieskaitīs mūsu grēkus. Dievs mūs atkārtoti iedrošina un saka: ““Lai arī kalni atkāptos un pakalni sakustētos, bet Mana žēlastība neatkāpsies no tevis un Mana miera derība nešķobīsies,” saka Tas Kungs, tavs apžēlotājs” (Jes.54:10).

Noglabāsim šos Dieva apsolījumus cieši savā sirdī un uzticēsimies dižajam un labajam Dievam sirsnīgā paļāvībā Viņa derībai! Mums ir patiesi dižs un izcils pamats dzīvot mierā un drošībā Dieva bargo dusmu priekšā, jā, mums ir labāks pamats nekā svētajiem debesu eņģeļiem, – kā teicis kāds senlaiku mācītājs – “debesīs nevienam eņģelim nav jābaidās no Dieva”.

“Jā,” tu saki, “eņģeļi ir bezgrēcīgi.” Tā ir, bet Dieva mūžīgā derība ar Dēlu ir tik brīnišķīgs un spēcīgs pamats drošībai, tas ir vēl labāks nekā eņģeļu šķīstība! Jo Kristus ir diženāks par visiem svētajiem eņģeļiem. Dievs nemelo Savā Evaņģēlija vēstījumā par Sava Dēla dāvināšanu mums un mūžīgo žēlastību Viņa nopelnā, tālab mēs varam justies droši, ka Dievs Saviem ticīgajiem nepieskaitīs nevienu grēku par pazudināšanu.

Citādi Dievam nāktos iznīcināt visu, ko Viņš gadu tūkstošiem tik daudzkārt un dažādi ir pasludinājis un svinīgi solījis! Vai Dievam būtu jāatmet Sevis paša pienestā izpirkšanas maksa – mīļotais Dēls? Tad arī man būtu jātop atmestam! Vai Dievam vairs nerūp Viņa paša zvērests? Dievs, sargi mūs no zaimošanas!

Padomā, kāda gan svētīga drošība, debešķīgs sabata miers un atdusa ir grēka novārdzinātai sirdij, kad Svētais Gars tavā dvēselē atdzīvina šo patiesību! Tieši par to pravietis raksta: “Un taisnības auglis būs miers un taisnības panākums – klusums un drošība mūžīgi. Mana tauta tad dzīvos miera mājās, drošos mājokļos un netraucētos mitekļos” (Jes.32:17-18). Arī apustulis par to raksta: “Jo jūs neesat saņēmuši verdzības garu, lai atkal kristu bailēs, bet jūs esat saņēmuši dievbērnības Garu, kas mums liek saukt: Aba, Tēvs!” (Rom.8:15).

Diemžēl mūsu sirdsapziņas brīvība no Bauslības pagaidām nav tik pilnīga, kādu to nodrošina Dieva paša sirds un visa Viņa patiesība. Mūsu ticība vēl ir nepilnīga, taču Dieva sirdī mūsu brīvība no grēka ir pilnīga. Vienlaikus jāatzīst, ka arī mūsu sirdsapziņas brīvība ir ļoti būtiska un mums par to ir ļoti jārūpējas. Šī brīvība un bērna paļāvība ir jaunā kristīgā cilvēka sirds un dzīvība, kas arī svētdarīšanai dod spēku un dzīvību.

Turklāt ticības miers ir pati augstākā slavas dziesma, ko mēs pienesam Dievam par visu Viņa žēlastību, kas ir lielākais Viņam parādītais gods un pagodinājums. Visiem kristiešiem ir jāliek pie sirds apustuļa pēdējais pamudinājums galatiešiem – kad esam izskaidrojuši cilvēkiem visu viņu sirdsapziņas brīvību no Bauslības, tad mēs arī pamudinām: “Svabadībai Kristus mūs ir atsvabinājis. Tad nu stāviet stipri un neļaujieties atkal iejūgties kalpības jūgā!” (Gal.5:1).

Arī daudzi labi un krietni kristieši nemaz tik skaidri neapjauš garīgās dzīves patieso būtību un neuztver šā pamudinājuma nozīmi. Viņi nesaprot, cik tas ir svarīgi dzīvībai un glābšanai, bet uzskata, ka labais apustulis ir īpaši rūpējies tikai par galatiešu mieru un labklājību. Diemžēl arī šodien tā domā daudzi Evaņģēlija sludinātāji. Viņi nesaprot, ka garīgai dzīvei draud reālas briesmas, ja sirdsapziņa top saistīta un mocīta Bauslības verdzības jūgā.

Kaut Dievs pamodinātu visus, kas dzīvo tamlīdzīgos maldos, jo apustulis spriež citādi! Viņš dod šo svarīgo pamudinājumu, sacīdams, ka, zaudējot sirdsapziņas brīvību un pakļaujoties Bauslībai, tu sāc meklēt taisnību pats savos darbos vai arī sagaidi dzīvību un svētdarīšanu no Bauslības (Gal.3:2, 5), tā atmetot Dieva žēlastību (2:21), no jauna sitot krustā Kristu (3:1), atgriežoties pie miesas (3:3) un nonākot zem lāsta (3:10).

Tā tu kļūsti par kalpones dēlu, kurš nesaņem mantojumu un kurš jāpadzen (4:30), jo tā tu pazaudē Kristu un esi atkritis no žēlastības (5:4). Pāvils saka, ka šī mācība ir tik trausla un ievainojama, ka, pat nedaudz pievienojot Kristum un glābšanai jebkādu darbu nepieciešamību, ticība tiek izpostīta un ļaunais raugs sāk raudzēt. Tieši par to ir šie vārdi: “Nedaudz rauga saraudzē visu mīklu” (Gal.5:9).

Tā kā visa mūsu daba tik ļoti spēcīgi tiecas uz paštaisnību, garīgu pašpaaugstināšanos un sevis dievišķošanu, ko čūska cilvēkam iedvesa grēkākrišanā, tad cilvēka prātam un sirdij nekas nešķiet muļķīgāks un ļaunāks par mūsu nespēju darīt labu un mūsu pazudušo stāvokli, kā arī tas, ka visa žēlastība un dāvanas jāsaņem no Kristus. Tādēļ ikvienam jāsaprot, ka draudi nonākt Bauslības jūgā nav nemaz tāds sīkums, kā neprašas iedomājas.