Grēks kļuva dzīvs

Noklausies šo e-publikāciju

Vēl ir kāda būtiska lieta, runājot par grēka varu, kas nāk no bauslības. Par to Pāvils raksta Vēstulē romiešiem 7. nodaļā:

Es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības. Jo es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot! Bet grēks, šī baušļa ierosināts, modināja manī visādas iekāres. Jo bez bauslības grēks ir nedzīvs. Es kādreiz dzīvoju bez bauslības; bet, kad nāca bauslis, grēks kļuva dzīvs, bet es nomiru. Tā izrādījās, ka bauslis, kam vajadzēja nest dzīvību, man atnesa nāvi.

Pāvils ir ļoti dziļi izzinājis grēka noslēpumu. Šeit viņš runā par pieredzi, ko ieguvis daudzu gadu cīniņos un centienos kļūt svētam, iegūt kopību ar Dievu un būt nevainojamam pēc visiem bauslības likumiem.

To pašu, ko viņš pieredzēja toreiz, pieredz ikviens kristietis, kas nopietni pakļaujas bauslības prasībām – tad grēks kļuva dzīvs. To ierosināja un izraisīja bauslības prasības. Bauslība pamodināja visādas iekāres. Tā sacīja: beidz domāt tikai par sevi! Un, kad tu to vēlējies, tu drīz vien atskārti, ka tavas domas riņķo ap tevi vien – gan tai brīdī, kad viesību pūļa vidū tu slepus vēroji savu atspulgu lielajā spogulī, gan arī tad, kad, pie dievgalda ejot, tu nodomāji, ka izturies godbijīgāk un cienīgāk nekā citi.

Bauslība saka: tev nebūs kalpot vienlaikus Dievam un mamonam! Ja tu mīli naudu, tu nemīli Dievu. Tev ir jāatsakās no mīlestības uz pasaulīgu bagātību! Un tikai tad tu pamanīji, cik ļoti mīli savas brīnišķīgās grāmatas vai savas skaistās kurpes; domādams, ka esi daudz ielicis kolektes traukā, tu saprati, ka esi ielicis vienīgi tik daudz, cik ik nedēļas, daudz nedomājot, tu atļaujies iztērēt izklaidēm, kino biļetēm vai kosmētikai.

Bauslība saka: tev nebūs iekārot… Bet tu esi kārību pilns no matu galiem līdz papēžiem: slavas kāre, slinkuma kāre, patmīlas kāre un citas nesvētas kārības.

Tātad grēka vara nāk no bauslības. Bauslība ir dzelonis, ar ko grēks atkal un atkal dur miesu, līdz tu vairs pats nesaproti, vai vienmēr esi bijis tāds, vai arī grimsti arvien dziļāk un dziļāk, nesekmīgi pūlēdamies izrāpties no plūstošām smiltīm. Vismaz vienu lietu tu saproti labi: ka tev ir brūce pie brūces un tev ir jāsauc gluži tāpat kā Pāvilam šai nodaļā: “Es, nožēlojamais cilvēks, kas mani izglābs no šīs nāvei lemtās miesas?”

Būtu vilinoši šeit piebilst arī Pāvila atbildi: “Paldies Dievam, caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu!”