Pašā ticībā Kristus ir klātesošs

Ticības jēdziena izpratne var radīt zināmas grūtības: tajā var ietilpināt daudzus priekšstatus, bet tādus tajā var arī mēģināt atrast. Kā pirmo šeit sastopam ticības un zināšanu jeb zinātnes pretstatījumu.

Taču, pēc Dieva vārda, pretstats ticībai nav zināšanas, bet gan bailes un, proti, pamatā bailes no nāves, kas cilvēkus var gluži vai pakļaut verdzībā (Ebr.2:15). Vai arī ticība tiek uztverta kā pārliecība, piekrišana un izšķiršanās par noteiktām ticības tēzēm vai dogmām; iespējams, tad arī ar to ir saistīts noteikts dzīvesveids, izturēšanās veids. Beidzot, mūsos allaž rosās tieksme ticību pārbaudīt ar prātu, to darīt saprotamu. Taču tās visas ir ārišķīgas lietas, kam maz sakara ar to, kas ticība ir pēc Dieva vārda. Būtiska šeit ir atšķirība starp īstu un neīstu ticību, bet tas nosaka, ka katrs cilvēks tic, jo katram cilvēkam jau ir savs dievs:

“Tātad, ka [cilvēkam] ir Dievs, tas nav nekas cits kā tas, ka viņš tam no sirds uzticas un tic [..], jo vienīgi sirds uzticēšanās un ticība rada vai nu Dievu, vai dievekli. Ja ticība un uzticēšanās ir īsta, tad arī tavs Dievs ir īsts, savukārt, kur uzticēšanās ir maldīga un neīsta, tur nav arī īstā Dieva. Jo tie abi saderas kopā – ticība un Dievs. Kam pieķērusies tava sirds un uz ko tā paļaujas, tas īstenībā ir tavs Dievs.”

“Vienīgi caur ticību”, sola fide ir viens no trim reformācijas pamatnosacījumiem. Pārējie divi: sola scriptura — vienīgi Raksti ir Dieva vārds, sola gratia — vienīgi caur žēlastību mēs tapsim izglābti no Dieva tiesas. Un šie trīs izslēdzošie nosacījumi allaž saistāmi ar solo Cristo, vienīgi caur Kristu mēs topam glābti. Šī saikne ar Jēzu Kristu ir ārkārtīgi svarīga, jo citādi mums būtu tikai tukši formulējumi, kuri tad varētu būt apstrīdēti un piepildīti ar dažādu saturu, sevišķi tad, ja Svētie Raksti tiek uztverti nevis kā Dieva vārds, bet gan kā Dieva vārds, pausts cilvēku vārdos.

Kopā ar visiem citiem īsteni ticīgajiem baznīcas skolotājiem Luters atkal un atkal savos rakstos uzsver: Jēzus Kristus nav ticības objekts, Viņš ir ticības cēlonis: “Uzlūkosim mūsu ticības aizsācēju un piepildītāju Jēzu” (Ebr.12:2).”Pateicoties viņam, arī jūs esat Kristū Jēzū, kas mums ir gudrība no Dieva un taisnums, un svētums, un izpirkšanas maksa” (1Kor 1:18-31).

Luters to atkal un atkal atgādināja gan saviem studentiem lekcijās, gan draudzei sprediķos un ticības mācībā. Tāpēc atkārtosim un apdomāsim kaut ko no tā, pacentīsimies to uzņemt savā sirdī.

“Bet ticība ir Dieva darbs mūsos, kas mūs pārmaina un no jauna liek piedzimt no Dieva, un nonāvē veco Ādamu, dara mūs par gluži citiem cilvēkiem, ar citādu sirdi, prātu un spēkiem un tā nes sev līdzi Svēto Garu…”

Mazā Katehisma trešā ticības artikula skaidrojums ved pie apliecinājuma:

“Es ticu, ka es pats ar savu saprašanu un spēku nespēju ticēt uz Jēzu Kristu, savu Kungu, nespēju pie Viņa nākt; bet gan, ka Svētais Gars mani ar evaņģēliju ir aicinājis, ar savām dāvanām apgaismojis, īstenā ticībā ir svētījis un paturējis; gluži tāpat, kā Viņš visus kristiešus šajā pasaulē aicina, pulcē, apgaismo, svētī un uztur pie Jēzus Kristus vienīgajā īstenajā ticībā..”

Tāpēc, ka ticībā darbojas Jēzus Kristus, ticība arī nevar būtu veidojama cilvēku spēkiem; tā ir dāvana, brīnums, kuru saņemam ar Dieva vārdu un sakramentiem, kuros darbojas Trīsvienīgais Dievs.

Tādējādi ticība pēc savas būtības un satura ir saistīta ar Dieva vārda darbību, ir no tā atkarīga, un tas to arī balsta:

“Ticība nav nekas cits kā pareizas sirds domas par Dievu. Pareizi domāt par Dievu, protams, nevar prāts, bet gan vienīgi ticība. Proti, cilvēks tad pareizi domā par Dievu, kad viņš tic tā vārdam. Bet, ja viņš par Dievu grib spriest bez Viņa vārda, ar savu saprašanu, un uz Viņu ticēt, tad viņš negūst patiesību par Dievu, un tādēļ viņš arī nevar pareizi par Viņu domāt un par Viņu spriest.. Patiesība ir ticība. Kad tu pareizi domā par Dievu, tad tas notiek, ticot Viņa vārdam.”

Turklāt jāatšķir divi ticības veidi: pirmkārt, ticība parādās “drīzāk kā zināšanas, kā iegaumēta atziņa nekā ticība. Otrkārt, uz Dievu tic tādējādi, ka es ne vien ticu, ka tas ir patiesi, kas par Dievu tiek teikts, bet gan pilnībā uzticos Viņam, nododos Viņam, lai darbotos ar Viņu, un bez jebkādām šaubām ticu, ka arī Viņš pret mani būs tāds un darīs man to, kā tas par Viņu tiek sludināts..”

Ticībā mēs esam saistīti ar Kristu, proti, kā dzīvojot, tā mirstot: “Es zinu, arī laižoties miegā, ka esmu ticībā un esmu Kristus ieskauts, kurš mani maigi piekļauj sev un aicina uz debesu valstību. Jo ticība ir dusētāja sirdī, arī nāves brīdī.”

Tāda ir ticības realitāte uz un caur Jēzu Kristu, ticības, kas pamatota un balstās Dieva vārdā un sakramentos.

Tad nu šāds jautājums: vai Jēzus Kristus mums ir tikai ideja, kāda pagātnes persona, varbūt arī zināms rīcības un izturēšanās paraugs? Vai arī viņš ir “mans Kungs un mans Dievs” (Jņ.20:28), kuru es apliecinu, ar kuru es, Kristībā un ar Vakarēdienu sasaistīts, dzīvoju miesīgā sadraudzībā un gatavojos uz Viņa redzamo otrreizējo atnākšanu Viņa dievišķajā godībā, kad Viņš nāks tiesāt dzīvos un mirušos, lai dzīvotu ar Viņu sadraudzībā, kā tas pa-redzēts jau pirms pasaules radīšanas (Ef.1:4)? Kurš mums saka: “Nebīsties, Es esmu pirmais un pēdējais un dzīvais. Es biju miris un redzi – Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man pieder nāves un elles atslēgas” (Atkl.1:17-18).