Pamats pastāvēs

Jēzus reiz mācīja par apdomīgo vīru, kurš savu namu cēla uz klints [Mt.7:24-27] Viņš to pielīdzināja cilvēkam, kurš Viņa Vārdu klausās un rīkojas saskaņā ar to. Savukārt, muļķis būvē uz smiltīm, un viņa nams sabruks plūdu laikā. Tas ir vīrs, kas klausās Jēzus vārdus, bet nerīkojas saskaņā ar tiem. Uz kāda pamata tu cel savu ticību?

Ja būvē to uz saviem paša darbiem, tava ēka sabruks. Ja būvē uz Kristu, tad pastāvēs.

Kristum uzbruka visi mūsu ienaidnieki. Viņš uzvaroši pastāvēja pret saldajiem un laipnajiem kārdinātāja solījumiem par varu un slavu. Viņš līdz galam nostaigāja pazemojošo ceļu, kurā Tēvs Viņu sūtīja. Viņam uzbruka pasaule ar saviem grēkiem un nāve. Viņu notiesāja pat svētais Dieva likums, tiesa, ne Viņa paša, bet mūsu grēku dēļ, kurus Viņam pielīdzināja, lai mēs būtu atbrīvoti. Viņš ar visu savu miesu un dvēseli piedzīvo, ko nozīmē būt Dieva atstātam.

Ar savu nāvi Viņš atnesa mums dzīvību, ar savām ciešanām – slavu, pazemošanos zem Dieva dusmām – bezgalīgo Debesu Tēva mīlestību.

Kristus – tas ir pārbaudīts pamats. Visi mūsu ienaidnieki ir Viņu centušies postīt, bet bez panākumiem. Kad mēs rīkojamies saskaņā ar Jēzus vārdiem [Mt.7:24], proti, paļaujamies uz Viņu, mēs stāvam uz cietas klints.

Paši gan mēs paliekam vāji. Pat mūsu ticība vāja un šūpojas kā viļņos. Ja mēs būvēsim uz jelkāda cita pamata, mēs nepastāvēsim šīs pasaules pārbaudījumos, nemaz nerunājot par Pastaro dienu.

Līdzās visas cilvēces darbiem, arī tavi darbi tiek pārbaudīti. Miljoniem cilvēku ir guldīti zemes klēpī, un reiz arī tu pievienosies tiem. Mums nav iekšējā spēka pašiem augšāmcelties, kā Kristum. Mums ir vienīgi augšāmcelšanās cerība pamatojoties uz to, ko Kristus ir paveicis mūsu labā. Viņā tā nav kaut kāda vēlme vai sapnis, bet gan akmens cieta cerība.

Jēzus saka: “Jo tāda ir Mana Tēva griba, lai ikvienam, kas skata Dēlu un Viņam tic, būtu mūžīgā dzīvība un Es viņu celtu augšā pastarā dienā.” [Jņ.6:40]