Paceliet acis
03.12.2010 Autors: Dītrihs Bonhēfers e-refleksijas
Lai neviļamies. Pestīšana tuvojas (Lk.21:28), vai mēs zinām vai nezinām, un jautājums ir vienīgi: vai mēs ļausim lai tā nāk arī pie mums vai arī mēs pretosimies? Vai mēs ļausim ierauties šajā kustībā, kas no debesīm nāk uz zemes, vai arī mēs aizslēgsimies? Ziemassvētki būs, vai nu ar mums vai bez mums, tas atkarīgs no mums katra paša.
No diviem ievērojamiem izaicinājumiem, kas ievada mūsu tekstu, kļūst skaidrs, ka šis patiesais Adventa notikums rada kaut ko citu nekā bailīgu, mazo, nospiesto un vājo kristietību, ko mēs vienmēr no jauna apzināmies, un ko kristietība pati vienmēr no jauna grib nicināt. Paceliet acis, paceliet savas galvas. Advents rada cilvēkus, jaunus cilvēkus. Arī mums adventā jākļūst jauniem cilvēkiem.
Paceliet acis jūs, kuru skats nemainīgi ir vērsts uz šo zemi, kas ir apburts ar mazajām norisēm un izmaiņām uz šīs zemes virsas, paceliet acis uz šiem vārdiem, jūs, kas vīlušies esat novērsušies no debesīm, paceliet acis jūs, kuru acis ir kļuvušas smagas no asarām un raud par to, ka zeme bez žēlastības mūs ir atmetusi.
Paceliet acis jūs, kuri nevarat pacelt savu skatu aiz vainas smaguma, paceliet acis, jūsu pestīšana tuvojas. Notiek vēl kaut kas cits nekā tas, ko redzat ikdienas, bet ticiet tam, esat nomodā, gaidiet vēl īsu acumirkli, gaidiet un pāri jums nāks kaut kas pilnīgi jauns. Dievs nāks.
Līdzīgās e-publikācijas