Ieva

Satiku vīru no Kraukļozola. Tā viņu sauca. Nezinu, laikam jau ir tāda vieta. Tas bija drūms, klusējošs vīrs, taču viņa klusēšana nebija nomācoša, bet saistoša un darīja līdzdalīgu.

“Tā ir Ieva,” viņš teica, “saudzē viņu.”

Vairāk viņš nebilda ne vārda, tikai pamāja ar roku uz meiteni, kas parādījās viņa ēnā. Viņai bija brīnumainas acis – to mandeļveida griezums ietvēra maigi pelēkas kā pelēnus acis, bet vienā no tām mirdzēja sīks baltumiņš – tāda kā dimanta lauska…Acis neizstaroja aicinājumu vai solījumu, bet interesi, un, plakstiem nolaižoties, pauda apstiprinājumu kaut kam jau notikušam. – – –

No rīta, pirms es pamodos, viņa jau bija prom; palags, kaut arī ļoti rūpīgi nogludināts, tomēr vēl glabāja siltumu. Man nebija ne jausmas, kur viņu meklēt…- – –

Ceļu uz Kraukļozolu izprasīju kādam zēnam. Tas izrādījās liels, kails ozols, kurā mita kovārņi, kas, man pienākot, aizgūtnēm ķērkdami pacēlās spārnos un izklīda rēnajā saulē. Ļaudis stāstīja, ka reizēm ozola galotnē tupot vientuļš krauklis, kas spējot redzēt cauri saules gaismai. Tas gan nekad neesot izdvesis ne skaņas.

Un tomēr: “Raugi,” teica ļaudis, “vai tev vienmēr ir bijušas tādas acis?” Paskatījos spogulī un sajutu dīvainu, klusu prieku. Manu brūno acu vietā man pretī raudzījās smejoši pelēkas mandeļveida acis ar sīku, gluži kā dimanta lausku vienā… – – –

Jau stipri vēlāk, sēžot un smēķējot uz kāda soliņa tukšas ielas malā, pamanīju vēja nestu papīra skrandu, uz kuras lieliem burtiem uzrakstīts vīdēja – Eva Ist Liebe…