Nāc pie savas mīļas brūtes [440]

Ak kas esam mēs bez Jezus? Nabagi un vārguļi.
Ak mēs esam bēdu-pilni, Akli, tumši, miruši.
Jezus, žēlo, še mēs vaidam, Dziedini mūs, uz tev gaidam.

Mēs bez tev nekas ne-esam, Šeit ir tīra tumsiba,
Un tās tšūskas nāves dzelons Moci mūs un vārdzina;
Tas nokremt to vāju sirdi Un to nakt un dienu tirdi.

Ak, bez tev, uzticams Jezus, Vels un elle bēdina,
Ka bez tev es nepazūdu, Esmu allaž bailībā;
Mana sirds ir uzmodusies Un līdz nāvei novārgusies.

Ak, bez tev, sirdsmīļais Jezus, Caur pasaul’ neviens netiek!
Viņa mums uz visiem ceļiem Savus slazda-valgus liek.
Viņa prot gan teikt, gan zaimot, Brīžam dusmot, brīžam glaimot.

Ak caur tev, mans stiprais Jezus, Ceļās tie neveseli!
Mūsu spēks ir visai niecigs, Visi mēs nespēcigi;
Kamēr vien mēs šeitan mītam, Straipalejam un pakrītam.

Tāpēc stiprini mūs, Jezus, Gaisma mūsu tumsibā,
Atdar acis mums, lai atspīd Tava vaiga laipnība,
Un caur tavu patiesību Stiprini mums uzticibu.

Apakš mūsu kājām, Jezus, Min to vellu spēcigi,
Nāc pie savas mīļas brūtes, Skūpsti viņu mīligi.
Lai tā debes-priekā būtu, Viņas bēdām gals drīz kļūtu.

Satver mūs, ak saldais Jezus, Ved cau šo svešniecibu,
Ka mēs pa to īstu ceļu Staigajam uz mūžibu.
Lai no grēku-tekām bēgam Un atpakaļ vairs neskatam.

Lai tavs spēka-Gars, Kungs Jezus, Mūsu garam spēku dod,
Ka tas tevim pakaļ staiga, Kamēr debes-priek’ atrod;
Spēku dod caur savu Garu, Ka es tevim dzīvot varu.

Tad tev teiks un slavēs, Jezus, Mūsu sirds uztcigi,
Tad viss gavilēs un skanēs No sirds-diben’ priecigi;
Tad virs zemes godāts būsi, Augsti teikts tur mūžam kļūsi.