Mans Tētit, dodi man [564]

Mans Tētit, dodi man, Ka uz tev vien paļaujos,
No tavas draudzes es Ne mūžam neatraujos;
Tavs vārds, pilns dzīvības, Lai manā sirdī mīt;
Caur to vien atspirgstās Ta vāja dvēselit’.

Dod manam prātam ar Pēc taviem baušļiem dzīties
Un ne ar pasauli, Nedz elka-dieviem pīties.
Iekš visas nelaimes Stāv tu pie manim klāt,-
Es teikšu tev par to Ar savu mut’ un prāt’.