Kam tik dziļi bēdās krist [428]

Kam tik dziļi bēdās krist’, Noskumusi dvēselit’,
Ka Dievs mantu, laimi, god’ Tev ne tik, kā citam dod?
Ņem par lab’ ar pateikšan’, Kad tev Dievs, tad tev ir gan.

Mēs vēl tēva-zemitē Ne-esam šai pasaulē;
Šinī būdā sveš’nieki Visi ir, kas raditi;
Dievs šim namam saiminieks, – Kas tad izdalīt tam liegs?

Vaj tev tāpēc radijs Dievs, Ka šeit vien būs priecaties?
Mācies debesi pazīt, Tur tavs zelts un sudrabs spīd;
Tur top mūžīgs miers un gods, Prieks bez pārmīšanas dots.

Gudris nav, kas bēdajās Par to sauju niecības:
Kad Dievs tev tik augstu god’ Un tās debes-mantas dod,
Kam tad vēl pēc smilšu-graud’ Sirds ar tik daudz raizēm raud?

Uzskaties to visu jel, Ko sirds šeit tik augsti ceļ, –
Ko no tā par savu sauks’, Kad tu no šīs zemes brauks’?
Visas lietas nāve šķir, Kad tev kapā ja-iet ir.

Manta, kas to dvēseli Uztur, pastāv mūžigi;
Dieva sirds, ta paliek mums Un ar Kristus nopelnums.
Zemes lietas zūd un trūd, Dvēs’les manta nenozūd.

Kad Dievs augstais zinatu, Ka tas tev par svētību,
Uz ko silsts un mirst tavs prāts, Tad viņš gan nebūtu tāds,
Ka viņs tavu sirdsprieku Tevim tīši aizliegtu.

Dieva sirs tev atverās, Uzticigs viņ parādās.
Kad tu lūgs’, viņš pārbauda, Kāda tava lūgšana;
Ko par labu tev atrod, To vien allaž viņš tev dod.

Savu Garu viņš tev sūt’, Tam būs tavā sirdī būt:
Tas ar eņģļu prieku to Pilda, apģērbj, izpušķo.
Tad palicis patīkams Tu tam Kungam pieņemams.

Ceļaties, jūs nolaiztas, Noskumušas actiņas!
Sirsniņa, ko nopūties? Ticibā jel pieturies!
Lai šis gaišums tevim spīd, Kad tev bēdu-nasts uzkrīt.

Lai ir nolikts, Dieva bērns, Tavai gribešanai mērs.
Labāk savam Dievam god’ Pateikdams un teikdams dod,
Jo viņš tev jau iedevis Vairāk, ne kā pelnijis.

Visu savu dzīvību Piemin Dievu žēligu,
Tici, ka viņš zin un dar’ Visu, kas tev notikt var;
Cieties, kad tev krusts aiztiek, – Dievs un debess tev paliek.