Kam sirsniņa kā dimanta oliņa

Dod man savu sirdi, mans dēls, un lai mani ceļi tavām acīm labi patīk! [Sal.pam.23:26]

Iemīlējies jauneklis, gribēdams būt kopā ar savu mīļoto, neliksies mierā, iekams nebūs iekarojis viņas sirdi. Tu nevēlies no otra cilvēka saņemt lielas un dārgas dāvanas, jo tevi interesē nevis dāvanas, bet gan pats cilvēks.

Līdzīgi ir ar Dievu. Viņš grib iemantot tavu un manu sirdi, proti – mūsu iekšējo cilvēku, mūsu gribu un visu, kas mūsos. Dievam ir ļoti maza interese par tavām dāvanām, jo Viņam taču pieder visas lietas virs zemes un debesīs.

Tieši tādu vēsti Asafs saņēma no Tā Kunga: man nerūp tevis pienestie upurdzīvnieki, jo Man jau pieder visi meža zvēri, saka Tas Kungs [Ps.50]. Ja tava sirds nepieder Dievam, tad tavām dāvanām Viņa priekšā nav nekādas vērtības.

Par to mums patiešām jābrīnās, jo mūsu sirds nebūt nav vērtīga dāvana, ko pasniegt Dievam! Tā ir grēcīga, bieži pildīta ar ļaunām domām, ar nešķīstām iekārēm un vēlmi atriebties. Vai ļauna sirds var būt kas vērtīgs, ko nest Dieva priekšā?

Tā var jautāt, un tā mums jājautā. Nedomāsim, ka staigājam apkārt ar vērtīgu dārgakmeni savās krūtīs, jā, ar dimantu, ko Dievs vēlētos pievienot Savām bagātībām. Nē! Patiesībā cilvēka sirds ir ļoti grēcīga.

Un tomēr Dievs vēlas manu sirdi. Tas ir brīnums pāri visiem brīnumiem, ka svētais Dievs grib personiskas attiecības ar tādiem grēciniekiem kā tu un es. Mēs nekad to līdz galam nespēsim apjēgt, taču Dievs ir tik labs un mīlestības pilns, ka laikā un mūžībā vēlas mūs pie Sevis.

Viņš saka: “Dod man savu sirdi, mans dēls.” Jā, būsim allaž pateicīgi par Viņa lielo laipnību un lūgsim, lai Viņš pieņem mūsu sirdi. Neviens grēcinieks pats ar savu spēku un prātu nespēj uz Jēzu ticēt, nedz pie Viņa nākt, bet Dieva Gars caur Jēzus vārdu apgaismo, aicina un modina ticību cilvēka sirdī.

Pateicies Viņam un saki: mana sirds ir grēcīga; šķīsti to, Jēzu, un dari par Savu!