:: e – BAZNICA ::

Pasaules radīšana

Dievs ir atklājis pats sevi pasaules radīšanā. Taču tas ir noticis tā, ka mēs nespējam ieraudzīt ne Dievu pašu, ne Viņa žēlastību. “Dievu neviens nekad nav redzējis” [Jņ.1:18].

Tas nozīmē, ka Viņš ir mūsu jutekļiem nepieejams, jo Viņš ir Gars [Jņ.4:24]. Bet radītajā pasaulē mēs varam redzēt Viņa darbu, Viņa atstātās pēdas. Skatoties uz radīto pasauli, mēs saredzam, kur garām gājis Dievs. Tas nozīmē, ka mēs redzam Dievu “no muguras” [2.Moz.33:23].

Uzlūkojot radību, mēs varam apbrīnot tās daudzveidību un neaprakstāmo smalkumu, stingro uzbūves likumību saskaņu, neizsakāmo skaistumu. Mūsu personīgie uzskati šajos jautājumos var atšķirties. Tas atkarīgs arī no mūsu pētīšanas objektiem. Taču ir trīs radīšanas aspekti, kuri jāatzīst par īpaši svarīgiem:

• Visa pirmsākumā ir Dievs. “Bet Viņš pats ir pirms visa, viss pastāv Viņā” [Kol.1:17].
• Radīšana vēl nav pabeigta. Tā turpinās un arī patlaban tā sniedz atklāsmi par Dievu, Viņa eksistenci, spēku un godību.
• Viss, kas ir radīts, dzīvo, eksistē un pilnveidojas vienīgi caur Dievu, kurš balsta un uztur visu. “Jo Viņā mēs dzīvojam un rosāmies, un esam” [Ap.d.17:28].

Taču, runājot par šīm lietām, mums jāpatur prātā zināms brīdinājums. Kā jau mēs par to pārliecinājāmies, radība un daba spēj vēstīt par Dievu, norādot uz to kā uz “dzīvības avotu” [Ps.36:10].

Bet radība un daba nav Dievs. Ja mēs uzskatām, ka Dievs ir tas pats, kas debesu velve, skaistas puķes un koki, vareni sniegoti kalni vai jūras viļņi, tad kļūstam līdzīgi panteistiem, kuri uzskata, ka Dievs ir visums un visums ir Dievs.