Mesija Vecajā Derībā rabīnu rakstu gaismā

Noklausies šo e-publikāciju

Aleksa Heilija “Saknes” ir viena no XX gadsimta izcilākajām grāmatām. Tā ir tulkota daudzās valodās, un pēc tās motīviem ir izveidota pat filma. Šī grāmata stāsta par to, kā afrikāņu izcelsmes amerikānis meklē savas izcelšanās saknes, pēdīgi nonākdams līdz attālam Āfrikas kontinenta ciemam. Šādi ģenealoģiski pētījumi var palīdzēt mums saprast savas noslieces un mantojumu, kā arī novērtēt iepriekšējo paaudžu sasniegumus; tie var pat palīdzēt izprast sevi.

Arī kristīgajai baznīcai vajadzētu pētīt savas saknes, kas parādītas Vecajā un Jaunajā Derībā. Tomēr to izcelsme meklējama attālās zemēs, kuru topogrāfija un valoda mums šodien ir gluži sveša.

Bībeles pamatvēsts te ir pilnīgi skaidra. Tā mums saka: “Meklējiet Tā Kunga grāmatā un lasiet!”

“Tā saka Tas Kungs: “Uzlūkojiet dzīves gaitas ceļus un izpētiet, kurš ir senlaikos bijis tas labais svētības un laimes ceļš, tad staigājiet pa to un jūs atradīsit mieru savai dvēselei!”” [Jes.34:16; Jer.6:16]

Pašlaik ir tendence aizmirst to ceļu, kuru iepriekšējās paaudzes ir atradušas kā labu. Arābi saka: “Ceļš ir gudrāks nekā vīrs.” Bieži vien pret kristīgās ticības pamatiem tiek vērsti rupji uzbrukumi. Pietiek ar vienkāršu Bībeles vēsti, tādu, kāda tā ir, un par to nav noteikti jātaujā visi izskaidrotāji. Bet tieši tas fakts, ka pakāpeniski mēs arvien vairāk esam atsvešinājušies no savas ticības saknēm, ir labs iemesls, lai sāktu pētīt savu garīgo ģenealoģiju.

Kaut arī Bībele būtībā runā par vienkāršām dzīves realitātēm, dažas no tās patiesībām var saskatīt tikai ar ticības acīm.

Runājot par tām, Jaunā Derība izmanto grieķu vārdu mysterion – noslēpums: “Debesu valstības noslēpums”, “evaņģēlija noslēpums”, “Dieva noslēpums” un pat “ticības noslēpums”. Visbiežāk no tiem piemin “Kristus noslēpumu”. Mesijas noslēpums ir cieši saistīts ar Vecās Derības pravietojumiem, kuru dabu un cēloni mēs bieži vien nezinām. Mēs atklājam, ka tur vairāk nekā jebkurā citā vietā iederas Pētera vārdi:

“Neviens pravietojums nav patvaļīgi iztulkojams, ..bet Dieva cilvēki ir runājuši Svētā Gara spēkā.” [2.Pēt.1:20-21]

Mēģinot izpētīt Kristus noslēpumu, mums nāksies šķērsot plašo vēstures okeānu un aizceļot tālā pagātnē, līdzīgi kā to ir darījis rakstnieks Alekss Heilijs. Mums būs jāķeras pie seniem dokumentiem, kur jēdzieni, pasniegšanas paņēmieni un domāšanas veids atšķiras no mūsējā. Tomēr mūsu ticības vissenākās saknes aizsniedzas līdz Kristus laikam un noder kā piemērs tam interpretācijas veidam, kāds pastāvēja kristīgās ticības rašanās laikā. Tāda ir šī sarežģītā problēma, kurai mēs kopīgi tuvojamies.

SAKŅU pētījuma pamatā ir divas grāmatas – “Kristus Vecajā Derībā” un “Kristus Jaunajā Derībā rabīnu literatūras gaismā” – ,kuras es sākumā uzrakstīju ebreju valodā. Tās ir radušās, pateicoties īpašai, vairāk nekā 35 gadus ilgai interesei un praktiskam darbam, tiekoties ar jūdu zinātniekiem. Un tieši tāpēc jūs varat būt droši, ka tā nav vienkārši “kabineta” teoloģija. Savas iezīmes fona radīšanā ir atstājuši ne tikai īpašie ebreju avoti, bet arī apmēram 300 darbi dažādās valodās, kas ir saistīti tikai ar Mesijas ideju un ko jūs varat redzēt pievienotajā sarakstā.

Savā pirmajā grāmatā par Veco Derību, ebreju valodā uzrakstītajā variantā, es pieminu tradicionālo jūdu vēstījumu par Našonu, kurā teikts, ka vīrs ar šādu vārdu pirmais ielēca Sarkanajā jūrā, kad israēlieši to šķērsoja pēc Mozus pavēles – tad sekoja pārējie. SAKŅU pētījums ir līdzīgs ticības lēciens ļoti plašā, bet salīdzinoši faktiski nezināmā jomā. Tai pašā laikā es apzinos, ka ieeju rabīnu lauvu bedrē un liberālo teologu uguns ceplī – bet, izmantojot metaforu, ko labi saprot mācītie jūdi, “ceturtais” ir manā pusē, un “sapratīgie to sapratīs”. [aniēla 3:25 par trim vīriem uguns ceplī mums stāsta, ka tur bija ceturtais, kas “izskatās kā kāda dievišķa būtne”. Skat. arī Dan.12:10]

Tomēr grāmata nav domāta tikai “sapratīgajiem”. Mēģināsim to uzrakstīt tā, lai arī nespeciālists varētu gan lasīt, gan gūt no tās kādu labumu – pētījumam nav noteikti jābūt sarežģītam, lai tas būtu zinātnisks. Ja lasītājs vēlētos vairāk iedziļināties kādās detaļā, precīzas norādes viņš atradīs zemteksta piezīmēs.

Mēs turēsimies pie rabīnu literatūras īpašajām procedūrām un tām metodēm, kuras tiks aplūkotas sākumā un varētu likties ļoti savādas. Tomēr arī Jaunā Derība tika uzrakstīta laikā, kad valdīja līdzīgi likumi. Pie šīs tradīcijas pieder tas, ka vienmēr tiek minēti citēto izteicienu autoru vārdi, kas dod lasītājam iespēju pareizi sakārtot argumentus.

Tiem, kas izvēlējušies nepareizu ceļu, tieši šis varētu būt klupšanas akmens. Sv. Pāvils saka: “Ja es vēl cilvēkiem censtos patikt, tad es nebūtu Kristus kalps.” [Gal.1:10] Šādu attieksmi viņš iemācījās no sava Kunga, kurš izsaucās: “Kā jūs varat kļūt ticīgi, cits no cita godu pieņemdami?” [Jņ.5:44, 12:43] Pašlaik baznīcas mācība pārcieš nopietnu krīzi, un situāciju varētu uzlabot tikai kaut cik stingra nostāja. Pārāk bieži mēs ļoti rūpīgi apsveram savus vārdus, lai nepateiktu to, ko domājam. Tādējādi mēs nožogojamies no pretrunām un atstājam, lai tās atrisina citi. Kaut arī baznīcu šodien apvaino par daudz ko, diez vai mēs varam to apsūdzēt par pārmērīgu tiešumu vai pārlieku bezkompromistisku pieeju. Savukārt teoloģija bieži atkāpjas uz diskusijām par tik mistiskām tēmām, ka tās vispār nav saistītas ar pasauli, tādējādi izvairoties no nepieciešamības paziņot savu attieksmi pret ticības pamatiem.

Bet kas tad ir šie pamati? Luters deva atbildi, ka mums vajag “paaugstināt Kristu”; tas ir, Kristum vajadzētu atrasties visas mūsu mācīšanas un sludināšanas centrā. Teoloģijā tas mūs virzīs uz kristoloģijas sakņu, citiem vārdiem sakot, mesiānisko pravietojumu pētīšanu. Praksē evaņģēlijs nav vairāk kā – “Kas ir Kristus” un “Ko Viņš ir darījis mūsu labā”. Pat Jāņa Atklāsmes grāmata mums atgādina, ka “Jēzus liecība ir praviešu gars”. [Atkl.19:10]

Un tā – vai atgriezīsimies pie savas ticības saknēm kopā? Koks saņem barību no saknēm, un vētras laikā tās viņam ir stingrs enkurs. Jo dziļāk saknes iegraužas zemē, jo labāk koks spēj pretoties vējiem. Mēs noteikti varam izdarīt “Našona lēcienu” kopā, kaut arī tam ir vajadzīga zināma piepūle. Apustulis Pāvils vēstulē kolosiešiem runā par “Kristu, kurā apslēptas visas gudrības un atziņas bagātības”. Tādēļ viņš mūs pārliecina ar vārdiem: “Tad nu Kristu Jēzu pieņēmuši, dzīvojiet Viņā, sakņodamies Viņā, augdami Viņā, stipri kļūdami ticībā..” [Kol.2:3, 6-7]

To es novēlu saviem lasītājiem.