Būt iekšējā vienībā ar Kristu

“Kas Manu miesu bauda un Manas asinis dzer, paliek Manī, un Es viņā.”

Tie ir Kristus vārdi. Mūsu prāts mulst, un mēs nespējam aptvert tik lielu godību, bet ko gan mums darīt?

Tie ir Kristus vārdi. Tie nav nedz sapnis, nedz pasaka. Un Kristus nekad nemelo. Vai lielajam un brīnumainajam Dieva darbam ir kādi ierobežojumi?

Ar Savu asins izpirkumu Viņš darīja mūs tīrus, taisnus un Dievam tīkamus, un Viņam labpatika mūs pagodināt, savienojot ar Sevi iekšējā vienībā, kad baudām Viņa miesu un dzeram Viņa asinis. Ēdot un dzerot mēs īpaša veidā to darām par savu, jo, piemēram, ar savu sudrabu un zeltu, kas mums pieder, mēs nekad nebūsim tik ciešā un iekšējā vienībā.

Tā mūsu Kungs Kristus ir vēlējies, ka pavisam personiski baudām Viņa miesu un Viņa asinis, lai tā Viņš savienotos ar mums un tā būtu nesaraujama saite starp mūsu garu un Viņa Garu, mūsu miesu ar Viņa miesu, mūsu asinīm ar Viņa asinīm, un lai Viņa mīlestība, šķīstība un cienība pilnībā klātu par mūsējo.

Arī svētīgais XIV gadsimta vācu teologs un mistiķis Taulers par to ir sacījis zīmīgus vārdus:

“Dieva Dēlam nav nekā tuvāka par Viņa paša pieņemto cilvēcisko dabu, ar ko Viņš saistījies personas vienībā. Savukārt mums nav nekā tuvāka kā tas, ko ēdam un dzeram, jo tas kļūst par mūsu miesu un asinīm. Tāpēc Kristus, vēlēdamies ar mums būt vienībā, iedibināja šo Sakramentu, kur mēs ar svētīto maizi ēdam Viņa miesu un ar svēto vīnu dzeram Viņa asinis.”

Vai tā nav šī cēlā Sakramenta visaugstākā godība? Šī vienība ar Viņu taču ir mūsu lielākā laime un godība virs zemes! Ja, kad cilvēks ir pirmoreiz saņēmis Sakramenta sniegto iepriecinājumu pret visiem saviem grēkiem, tas iedegas mīlestībā uz savu Kungu un Glābēju, tā ka grib saglabāt to savā sirdī un šo svētlaimi – būt iekšējā vienībā ar Viņu – uzlūko kā pašu svarīgāko. Tāpēc paturi vērā, kā tuvojas mūsu laipnais Kungs un mums sniedz šādu žēlastības līdzekli, kas šo mūsu vēlmi piepilda un apmierina.