Ticība, aicinājums un mīlestība

Noklausies šo e-publikāciju

Kā jau daudzos jautājumos, arī šeit jāuzsver, ka visa pamatā ir attiecības ar Dievu kā mūsu Radītāju un Tēvu un ar Jēzu Kristu kā mūsu Pestītāju. Kristus saka: “Ne jūs Mani esat izredzējuši, bet Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus” (Jņ.15:16). Pirmkārt, šeit lasāms personīgs aicinājums ticēt Kristum, tā kļūstot par Dieva bērnu.

Tāpēc, no kristīga viedokļa raugoties, būtu nejēdzīgi runāt par aicinājumu uz “kristīgu ētiku”, “kristīgu kalpošanu” utt., ja nav pieņemts aicinājums kļūt par Dieva bērnu. Šis pēdējais aicinājums parasti nāk pirmais un tikai pēc tam – aicinājums kalpot Dievam dažādos Viņa valstības darbos. Tā ir žēlastība, un žēlastību var pieņemt vienīgi ticībā, “Dieva spēkā .., jo Dievs ir izglābis mūs un aicinājis ar svētu aicinājumu, ne pēc mūsu darbiem, bet pēc Sava nodoma un žēlastības, kas ir mums dota Kristū Jēzū pirms mūžīgiem laikiem” (2.Tim.1:8-9).

Apsvēruši šo tīri reliģisko aicinājumu, varam pievērsties ticības un kalpošanas jautājumiem, kas abi atkarīgi no Dieva aicinājuma: “Es jūs esmu izredzējis un jūs nolicis, ka jūs ejat un nesat augļus.” Šajā vietā mēs pārkāpjam robežu starp dogmatiku un ētiku, lai gan abas tēmas ir savstarpēji saistītas.

Ikviens kristietis ir aicināts kalpot Dievam, līdzcilvēkiem, kristīgajai un pasaulīgajai sabiedrībai visos viņam pieejamajos veidos. Šeit daudz kas atkarīgs no cilvēka spējām, bet arī no tā, ko Dievs nolēmis un kā Viņš katru personīgi vada. Dažādos laikos un vietās var atšķirties arī viena cilvēka aicinājums – atkarībā no vecuma, izglītības, apmācības un citiem apstākļiem, taču jebkurā situācijā būs nepieciešams izprast Dieva gribu.

Viens no lielākajiem sarežģījumiem šajos jautājumos ir zināmi aizspriedumi, domas, ka kāds aicinājums vai profesija pasaules acīs ir daudz “jaukāka”, “vērtīgāka” un tāpēc tā jāvērtē daudz augstāk nekā citas. Kaut kādā mērā tas ir iespējams un var būt pieņemams, kamēr runājam par pasauli. Ar kristiešiem ir citādi. Viņos visu ir izmainījusi Jēzus Kristus mācība un kalpošana. “Cilvēka kārtā būdams, Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei” (Fil.2:8). Par sevi apustulis Pāvils raksta: “Kas pasaulē zems un nicināts .., to Dievs ir izredzējis, lai iznīcinātu to, kas ir kas; lai nekas, kas ir miesa, nelielās Dieva priekšā” (1.Kor.1:28-29).

Kā, salīdzinājumā ar garīgām un debesu lietām, jāvērtē pasaulīgās? Šeit ir ļoti viegli kļūdīties, vai nu pievēršot pārāk lielu uzmanību garīgajam un debesu aspektam, vai arī pasaulīgajam. Protams, kristietis nedrīkst atstāt neievērotu nevienu no tiem, ja vien pasaulīgais ir likumīgs, cienījams un saskan ar viņa aicinājumu. Pareizu līdzsvaru starp “garīgo” un “pasaulīgo” var rast vienīgi tie kristieši, kam ir stingrs pamats ticībā un kas apzinās savus kristīgos pienākumus. Tāds pamats dos viņiem gan nepieciešamo pazemību, gan bezbailīgu prātu, kas rodas patiesā ticībā Kristum.

Otra šī jautājuma puse skar to, ko dara citi. Lai gan mēs saderam kopā kā viena koka zari un vienas miesas locekļi, mēs lielā mērā esam neatkarīgi viens no otra (Rom.12:3-4). Tādējādi kļūst arī skaidrs, ka viena kristieša pienākums var visaugstākajā mērā attiekties uz ārējās sabiedrības pasaulīgo daļu, kamēr cita kristieša pienākums var vairāk attiekties uz sabiedrības garīgo un draudzes dzīvi. Ja pievēršamies uz mūsu aicinājumam, pienākumiem un kalpošanai utt., lai arī kādi tie nebūtu, un uzticīgi pildām tos mūsu Kunga vārdā, mēs varam būt droši, ka mūsu “darbs Tā Kunga lietās nav veltīgs” (1.Kor.15:58).