Jauna garīga dzīvība

Padomā, cik tas brīnumaini, – kad virs zemes dzimst jauna garīga dzīvība, no Tā Kunga vaiga plūst Gars, kas dod dzīvību, un miroņu vidū rodas jauna dzīvība!

Cik tas brīnumaini, ka cilvēks, kas garīgā ziņā ir snaudis nedzīvs trīsdesmit, četrdesmit, piecdesmit gadu un bijis nodarbināts tikai ar pasaulīgām domām un tukšiem pūliņiem, pēkšņi mostas un sāk rūpēties par savas dvēseles glābšanu!

Iedomājies namu, kur tēvs, māte, bērni un kalpi tik daudzus gadus ir mierīgi dzīvojuši pēc pasaulīgas kārtības, tikai ar pasaulīgām rūpēm un priekiem, ne reizi nejautājot par savām attiecībām ar Dievu debesīs. Kristietība tiem bijusi vien sena paraža, kas turēta tikai tradīcijas dēļ. Atgriešanās, atdzimšana, īsta kopība ar Dievu tur nekad nav bijusi aktuāla. Gadi gājuši ar mainīgām sekmēm, pavasaris ar savām rūpēm, vasara – ar savām, svētki – ar savām, bet dvēsele snaudusi pavisam netraucēta.

Te pēkšņi rodas jautājums, kas visu pasauli apgriež otrādi: “Kas man jādara, lai kļūtu pestīts?” Sirmais tēvs un sirmā māte pirmoreiz dzīvē sāk just nemieru par savas dvēseles glābšanu no pazušanas. Namā un ģimenē atskan vārdi, kas agrāk nekad nav dzirdēti, un iepriekš garīgi mēmā mute, kas runājusi tūkstošiem, miljoniem nenozīmīgu vārdu, nu sāk dziedāt Jēra slavu un cildināt savu Glābēju!

Pilnīgi negaidot pilsētā vai draudzē, kur iepriekš neviens nerūpējās par garīgām lietām, bet viss gāja savu dabisko gaitu, kur reliģija pieder tikai templim un sabatam un bija tikai laicīgas raizes un vajadzības, kas cilvēkiem un lopiem kopīgas, dzima šis jautājums par patiesību un patieso debesu ceļu.

Pēkšņi cilvēkiem atausa Dieva vārdi, kļūstot par pētīšanas un sarunu objektu, kad veci, pieredzes bagāti ļaudis, kas visu dzīvi nebija rūpējušies par savu dvēseli, kļuva nemierīgi, tā ka tēviem un mācītājiem bija jābrīnās par tādiem jaunumiem! Tad kļūst skaidrs, ka tur norisinās lielas lietas.

Ko nozīmē šāda rosība un atmošanās? Apustulis Pāvils, pēc tam, kad ir raksturojis garīgu nāvi, raksta: “Bet Dievs, bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs ir mīlējis, arī mūs, kas savos pārkāpumos bijām miruši, darījis dzīvus līdz ar Kristu..” (Ef.2:4-5). Apustulis raksta, ka pats Dievs ir šo rosību izraisījis, kad mūs modinājis un darījis dzīvus, un Dieva valstība kļuvusi darbīga draudzē, mājās un cilvēku dvēselēs, kur vien šī jaunā dzīvība ienāk. “..bagāts būdams žēlastībā, Savā lielajā mīlestībā, ar ko Viņš mūs mīlējis,.. darījis dzīvus..”

Ar Kristus nāvi un augšāmcelšanos Dievs ieslēdza mūs Viņa nopelnā. Pāvils raksta: “..tā kā viens ir miris par visiem, tātad visi ir miruši” (2.Kor.5:15). Tā kā viens ir augšāmcēlies par visiem, tad visi ir augšāmcēlušies Viņā – tāds ir Dieva spriedums un jaunais stāvoklis Dieva vaiga priekšā. Arī mūsos pašos notiek kaut kas būtisks – Gars mūs modina līdz ar Kristu. Mēs kļūstam par vienu miesu un vienu garu ar Viņu. Tas Kungs modina mūs no garīgas nāves un dod mums līdzdalību Kristū un debesīs. Mēs piedzimstam no jauna un Jēzū Kristū esam radīti labiem darbiem (Ef.2:10).

Redzi, kāda pārmaiņa! Kas iepriekš bija miris un par saviem grēkiem nebaidījās, tagad saņem jaunu sirdi, kura bīstas no visa ļauna, arī no tā, ko neapzinās. Tas bīstas no paša sirds viltības un ienaidnieka krāpšanas, ka tas līdz galam neuzticas pat savai sirdsapziņai, bet tikai sauc: “Pārbaudi mani, ak, Dievs, un izzini manu sirdi; izmeklē mani un izdibini skaidri manas domas, un lūko, vai es neesmu uz ļauna ceļa, tad vadi mani pa mūžības ceļu!” (Ps.139:23-24).

Cilvēkam, kas iepriekš tik daudzus gadus dzīvoja ar pasaulīgām raizēm, rūpēm un mērķiem, tagad atveras vesela pasaule ar jauniem mērķiem, jaunām rūpēm, jauniem uzskatiem un centieniem, jaunām raizēm un jauniem priekiem. Lielākais rūpju avots un lielākā tiekšanās viņa grēka samaitātajai sirdij ir Kristus un Viņa žēlastība. Cilvēks, kas iepriekš nesaprata, ko nozīmē vārdi “prieks Tai Kungā”, tagad pats spēj priecāties Dievā un saprot visas pasaules prieka necienīgumu un nepilnvērtību, salīdzinot ar dievišķo prieku. Nu Kristus kļūst par visu viņa iekšējo ilgu, slāpju un izsalkuma, miera un svētības galveno objektu.

Iepriekš tas dzīvoja savās miesas kārībās neiegrožots un darīja tikai to, ko kāroja miesa un prāts, bet tagad tas iegūst jaunu sirdi, kas priecājas par Dieva baušļiem, bet tai pietrūkst spēka paveikt visu, ko tā vēlas. Agrāk tas Dieva baušļus uzskatīja par smagiem, apgrūtinošiem un mokošiem, bet tagad vislielākās raizes sagādā viņa ļaunās miesas kārības. Agrāk tas vadījās tikai pēc pasaules kārtības un spriedumiem un dzīvoja pakļauts šīs pasaules varas nesējam, bet tagad grēcīgā pasaule tam ir ienaidnieks, no kuras cilvēks bīstas un vairās (tas ir viens no trim ienaidniekiem, kas pieminēti mūsu katehismā: velns, pasaule un mūsu pašu miesa).

Tas mums parāda, ka Dieva valstība ir taisnība, miers un prieks Svētajā Garā. Nav brīnums, ka kristietim tas nozīmē atkāpšanos no šīs pasaules valdošās kārtības, bet pasaulei, protams, šī atkāpšanās nepatīk. Ja tu dumpojies pret šīs pasaules valdnieku, tad nebrīnies, ka viņš tev uzbrūk ar visām savām dusmām un tavā sirdī raida daudz liesmojošu bultu! Tas rada cilvēkam daudz posta un raižu, vājību un sirds pārbaudījumu. Tas liek piesaukt mūsu Kungu un sirdī lūgt: Kungs, lai nāk Tava valstība, taisnība, miers un prieks, liec pieaugt Tavam darbam manī, valdi manī ar spēku, lai velns, pasaule un mana miesa mani neuzveic! – Tas ir otrais Tēvreizes lūgums.