Žēlastība ir aicinājums
Kad Fausts savas dzīves beigās par gudrības meklēšanu atzīst: “Es saprotu, ka mēs neko nezinām,” ir secinājums un rezultāts.
Tas ir kaut kas pilnīgi cits nekā, ja to pateiktu pirmā kursa students attaisnojot savu slinkumu. (Kirkegors).
Kā noslēdzošs secinājums, šis izteikums ir patiess, bet kā iepriekšpieņēmums – pašapmāns. Tas nozīmē, ka zināšanas nedrīkst nošķirt no eksistences, kurā tās ir iegūtas.
Tikai tie, kas sekojot Jēzus atsakās no visa, kas viņiem ir, ar sacīt, ka viņi ir attaisnoti vienīgi žēlastībā. Viņi ir atzinuši, ka aicinājums māceklībā kā tāds ir žēlastība, un žēlastība ir aicinājums.
Bet tie, kas vēlas šo žēlastību izmantot kā attaisnojumu māceklībā, maldina paši sevi.

Ieskaties
Augšāmcelšanās cerība
Kādēļ mums ir jālūdz
Dievs nesola pildīt visas mūsu samaitātās sirds kārības
Mīlestība, kas tiešām ir dzīvojusi
Ticība, Cerība, Mīlestība vai Prāts, Jūtas, Griba
Lepns miers