Žēlastība ir aicinājums

Kad Fausts savas dzīves beigās par gudrības meklēšanu atzīst: “Es saprotu, ka mēs neko nezinām,” ir secinājums un rezultāts.

Tas ir kaut kas pilnīgi cits nekā, ja to pateiktu pirmā kursa students attaisnojot savu slinkumu. (Kirkegors).

Kā noslēdzošs secinājums, šis izteikums ir patiess, bet kā iepriekšpieņēmums – pašapmāns. Tas nozīmē, ka zināšanas nedrīkst nošķirt no eksistences, kurā tās ir iegūtas.

Tikai tie, kas sekojot Jēzus atsakās no visa, kas viņiem ir, ar sacīt, ka viņi ir attaisnoti vienīgi žēlastībā. Viņi ir atzinuši, ka aicinājums māceklībā kā tāds ir žēlastība, un žēlastība ir aicinājums.

Bet tie, kas vēlas šo žēlastību izmantot kā attaisnojumu māceklībā, maldina paši sevi.