Augšāmcelšanās cerība

Noklausies šo e-publikāciju

Pats skumjākais, ar ko mums šajā dzīvē nākas sastapties, ir -­ nāve. Latviešu valodā vārds, kas vislabāk raksturo nāvi, ir ­ “rūgts”: rūgts kā nāve. Patiešām, ja par dzīvību mēs varam sacīt, ka tā ir salda, tad par nāvi var vienīgi sacīt, ka tā ir rūgta. Jau domas vien par nāvi padara rūgtu vissaldāko dzīvi.

Jā, patiesi, jo jaukāka, skaistāka un labāka ir mūsu dzīve, jo postošāka un briesmīgāka kļūst nāve, kas liek mums visu zaudēt. Vārds “zaudējums” ir otrs latviešu vārds, kas labi raksturo nāvi. Līdz ar nāvi pats mirējs zaudē visu, kas viņam bija mīļš un dārgs šajā pasaulē, un nāve liek arī citiem izjust zaudējuma rūgtumu, jo līdz ar nāvi mēs zaudējam sev mīļus, tuvus cilvēkus. Šis zaudējums rada smeldzīgas skumjas jeb bēdas, kas dažreiz mūs pavada pat visu mūsu atlikušo mūžu. Bez rūgtuma, zaudējuma un bēdām nāve rada arī bailes un šausmas. Mēs runājam par nāves bailēm un nāves radītām šausmām, kam nelīdzinās nekas cits šajā pasaulē.

Turklāt nāve nav nekas neparasts, reti sastopams, mēs ar to sastopamies burtiski ik dienas. Visapkārt mums katru dienu mirst cilvēki, mirst jauni un veci, bagāti un nabagi, laimīgi un nelaimīgi. Mēs dzīvojam nāves vidū vai, psalmista vārdiem runājot, staigājam nāves ēnas ielejā. Pats bēdīgākais tajā visā ir tas, ka pret nāvi mēs esam pilnīgi bezspēcīgi. Jā, mēs dzīvojam kā uz nāvi notiesātie, kam neatliek nekas cits, kā gaidīt soda izpildi. Uz nāvi notiesātajam tomēr ir kāda cerība. Viņš var cerēt uz apžēlošanu. Taču vai to pašu mēs varam arī sacīt, runājot par cilvēka dzīvi vispār? Vai mēs varam cerēt, ka kāds apžēlosies par nāvei nolemto cilvēku?

Uz nāvi notiesātais noziedznieks zina, ka ir cilvēks ­ gubernators vai valsts prezidents, kas var izlemt viņa likteni. Viņš vai nu noraidīs vai apstiprinās apžēlošanas lūgumu. Bet vai ir kāds, kas varētu lemt par cilvēka dzīvi vispār? Vai mēs kaut ko varam zināt par savu dzīvību un nāvi, kādēļ mēs dzīvojam un mirstam? Ja, mēs šim jautājumam pieejam tikai ar prātu vien, tad jāsaka, ka neko daudz uzzināt mēs nevaram. Patiesībā mēs zinām tikai to, ka neviens mums neprasīja ­ vai mēs vēlamies piedzimt un dzīvot šajā pasaulē vai nevēlamies. Neatkarīgi no mūsu gribas, mēs piedzimām un mums ir jādzīvo tieši šādā pasaulē, kurā valda nāve. Tās dēļ beigu beigās neatkarīgi no mūsu gribas mums šī pasaule būs atkal jāatstāj. Vai tam visam ir kaut kāda jēga, vai arī labāk par to vienkārši nedomāt? No vienas puses, domāt negribas, jo tas ir sāpīgs, grūts un nogurdinošs process. No otras puses, nedomāt par to, nozīmē dzīvot kā dzīvniekam ­ ēst, dzert, gulēt, pāroties un zināt tikai to, ka kādu dienu tevi vedīs uz kaušanu. Tādēļ varbūt tomēr pareizāk būtu uzņemties smago domāšanas darbu, kas varētu arī būt cilvēka priekšrocība salīdzinājumā ar dzīvnieku.

Kas tad ir dzīve, dzīvība un nāve? Lai mēģinātu rast atbildi uz šiem jautājumiem, iedomāsimies šādu situāciju. Proti, pieņemsim, ka zinātnieki ir atklājuši kādu noteiktu gēnu, kas piemīt atsevišķiem cilvēkiem un rada viņos nepārvaramu tieksmi uz vardarbību, īpaši sadistisku slepkavošanas kāri. Ir izrādījies, ka šis gēns ir tik cieši saistīts ar cilvēka dabu, ka no tās dabiskā ceļā nav atdalāms. Kas atliek pārējiem cilvēkiem? Vienīgā izeja ir šādus ģenētiski inficētos izolēt jeb ielikt cietumā. Tā kā taisnīgums prasītu, lai tiem tiktu apsolīta arī glābšana, tiklīdz būs iespējams šo gēnu likvidēt, tad tas tiek apstiprināts arī ar īpašu solījumu. Pēc tam tiek uzbūvēts liels jo liels cietums, rūpīgi izolēts no pārējās pasaules, un tur nu viņi visi dzīvo ­ cieš, mokās, slepkavo viens otru, un tā tas turpinās no paaudzes uz paaudzi. Vēsts par to, ka viņi kādreiz varētu tikt izglābti, apžēloti un no cietuma izlaisti, sāk pamazām aizmirsties. Daži gan par šo cerību vēl turpina runāt, bet lielākā daļa viņus uzskata par muļķiem un dzīvo tā, it kā viņu cietums būtu viss, kas ir. Tā viņi dzīvo ar apziņu, ka tas ir dabiski un normāli, ka beigu beigās kāds no viņu cietuma biedriem tos nogalinās.

Tad ārpus cietuma dzīvojošie zinātnieki atklāj iespēju, kā piepildīt izolētajiem doto apsolījumu. Proti, tie atrod veidu, kā izstrādāt vielu, kas spēj iznīcināt postošo gēnu. Taču, lai to paveiktu, kādam no cilvēkiem, kam šī briesmīgā gēna nav, ir jādodas uz cietumu pie slepkavām, jādzīvo viņu vidū un jāļauj sevi nogalināt. Tad ārpus cietuma esošie viņu atdzīvinās, izdabūs no cietuma, un no viņa miesas iegūs zāles pret postošo gēnu. Tā tas arī notiek, un viņam izdodas dažus cilvēkus cietumā par to arī pārliecināt. Tomēr to, kas viņam tic ir ļoti maz. Lielākā daļa gan zina, ka it kā sen senos laikos ir ticis dots šāds solījums, bet tie viņam netic, jo uzskata, ka slepkavošana ir dabiska un normāla parādība. Proti, viens nosit otru, lai dotu vietu, kur dzīvot trešajam. Tā tas ir, un tā tam jābūt.

Kad brīvprātīgais glābējs ir paveicis savu uzdevumu un atgriezies no cietuma, tiek lielā daudzumā izgatavotas zāles, kas spēj atbrīvot no briesmīgā gēna. Bet kā lai šīs zāles nogādā atpakaļ cietumā? Te atkal viens no cilvēkiem brīvprātīgi dodas uz cietumu, lai zāles izdalītu. Taču viņam jādarbojas tā, lai tiešā veidā nesaskartos ar tiem, kas inficēti ar briesmīgo gēnu. Lai paveiktu savu uzdevumu, viņš dažus slepkavniekus, kas noticējuši glābšanās iespējai, apgādā ar zālēm un uztic tās izdalīt arī citiem. Šīs zāles ir ārkārtīgi vienkāršas ­ ģenētiski slimajiem ir tikai jāatzīst, ka slepkavošana un miršana no slepkavas rokas nav dabiska, normāla un laba parādība un kopā ar ūdeni, maizi un vīnu jāsaņem zāles pret savu ģenētisko anomāliju. Tā kā šie cilvēki pie cietuma dzīves un slepkavošanas ir ļoti pieraduši, tad viņi uzskata vēsti par glābšanos un vienkāršās zāles pret slepkavošanas tieksmi par kaut ko ārkārtīgi nedabisku, nepatīkamu un daži arī par pārāk vienkāršu. Ko nu dara ārpus cietuma dzīvojošie?

Viši nolemj turpināt zāļu izdalīšanu noteiktu laiku un, kad neviens tās cietumā vairs negribēs lietot, tad izārstētos cietumniekus atbrīvot un atgriezt normālā dzīvē, bet cietumu slēgt uz mūžīgiem laikiem. Kaut arī, protams, ļoti nepilnīga, šī līdzība ļauj mums ieskatīties dzīves un nāves mistērijā.

Dievs mūs radīja veselus, brīnišķīgus un labus, bet, velna pievilti, cilvēki iemantoja briesmīgo ļaunuma gēnu, no kura mēs atbrīvoties paši nespējam. Dievs mūs izraidīja no paradīzes jeb savas klātienes un praktiski ielika šīs zemes cietumā. Mēs šeit dzīvojam, īsti neticēdami, ka iespējama arī savādāka, labāka dzīve un, ka mūsu dzīvei ir kāda lielāka vērtība un dziļāka nozīme. Mēs baidāmies no nāves, negribam mirt, bet, tā kā nespējam ar to tikt galā, tad pasludinām nāvi par kaut ko dabisku un normālu. Taču tā nav ne dabiska, ne normāla, bet tas ir Dieva sods par nepaklausību Viņam, par ļaušanu saindēt sevi ar postošo gēnu, ko reliģiskā valodā mēs saucam par iedzimto tieksmi uz grēku.

Taču labsirdīgais ķēniņš, gubernators un prezidents ­ Dievs patiešām apsolīja mūs apžēlot un glābt no nāves un cietuma. Viņš to ne tikai apsolīja, bet arī piepildīja. Mūsu dziedināšana Viņam prasīja ne vairāk un ne mazāk, kā mūsu labā upurēt pašam savu Dēlu, kas kļuva par cilvēku un mira, lai iegūtu mums zāles pret nāvi. Kad Viņš pirmajās Lieldienās cēlās augšā no nāves, mūsu glābšanas darbs bija paveikts. Atlika tikai glābjošās zāles izdalīt cilvēkiem.

Lai paveiktu šo uzdevumu, Viņš sūtīja pasaulē Svēto Garu, kas ar Dieva vārda un sakramentu palīdzību izdala cilvēkiem zāles pret nāvi. Taču šīs zāles, starp citu, tāpat kā jebkuras zāles, prasa ticību. Tas, kas tās bauda ticībā, tiek dziedināts, bet tas, kas noraida un netic, ko šīs zāles sola, tam jāpaliek cietumā uz mūžiem. Viss ir ārkārtīgi vienkārši un tajā pašā laikā ārkārtīgi sarežģīti, jo ticēt šo zāļu glābjošam spēkam mēs nespējam. Tādēļ Dievs ir licis nemitīgi šis zāles reklamēt, par tām sludināt, stāstīt un mācīt. Nav grūti pamanīt, ka visa mūsu dzīve ir iekārtota pēc šā parauga. Arī mēs ražojam un lietojam zāles, ticībā, ka tās palīdz; arī mēs reklamējam to, ko gribam dot citiem; beigu beigās, arī mēs ceļam cietumus un liekam tajos tos, kurus uzskatām par bīstami slimiem.

Jau baznīctēvs Irenejs 3. gadsimtā zināja, ka pasaule un viss, kas tajā notiek, ir saprotams, vienīgi raugoties uz to ar Dieva acīm kā uz Viņa kritušo radību. Pat šajā kritušajā stāvoklī mēs turpinām atdarināt Dievu. Vācu filozofs Ludvigs Feierbahs mācīja mums pretējo ­ raudzīties uz dzīvi un Dievu ar cilvēka acīm, kā uz paša cilvēka radību. Proti, gan dzīve, gan Dievs ir mūsu pašu radošās darbības auglis. Kopš tā laika mēs esam kļuvuši gluži akli, dzīvojot un mirstot grēka cietuma tumsā, ticēdami, ka tas ir viss, kas ir.

Tomēr Dieva balss turpina skanēt: grēka vara ir salauzta, nāve ir uzvarēta, Kristus ir augšāmcēlies no nāves, jūsu grēki ir piedoti, ticiet tam un dzīvojiet mūžīgi. Šī ir vienīgā vēsts, kas mūsu dzīvei piešķir paliekamu jēgu un vērtību, un tā var nākt tikai no mūsu patiesā Radītāja. Tas mums var likties dīvaini, bet, kā amerikāņi teiktu, šī ir vienīgā spēle mūsu pilsētā. Vai nu mēs spēlējam to ar cerībām uzvarēt, vai arī nespēlējam vispār. Kristus augšāmcelšanās no nāves ir mūsu vienīgā cerība.