Ārējs mierinājums

“Tas Kungs bija ar Jāzepu un tam parādīja žēlastību, un tas ieguva labvēlību cietuma priekšnieka acīs.” [1.Moz.39:21]

[Jāzepa] sirdsapziņa atkal tiek stiprināta un iepriecināta; jo Dievs runā viņa sirdī, tas ir, uzrunā viņu laipni un mierinoši, – kā sacīts 2.Kor.12:9: ”Tev pietiek ar Manu žēlastību.” Es tev dodu Savu Garu, lai tu neietu pazušanā; Es došu tev priecīgu sirdi, tā ka tu spēsi pastāvēt. Šis ir bijis pirmais mierinājums, kas Jāzepa sirdi ir iepriecinājis, apmierinājis un dziedinājis. Tā viņam atkal ir atdota dzīvība un pestīšana.

Otrs mierinājums ir ārējs, – kā Mozus tālāk saka: “Tas Kungs bija ar Jāzepu un tam parādīja žēlastību, un tas ieguva labvēlību cietuma priekšnieka acīs.” Tas ir, – Dievs darīja Jāzepu tīkamu cietuma priekšnieka acīs, jo šis vīrs pamanīja, ka jauneklim piemīt ļoti laba un krietna daba. Ja cilvēkam tiek dota Svētā Gara dāvana, tā atmirdz arī ārēji, un šo žēlastību var redzēt sejā, vārdos, izturēšanās veidā.

Tādēļ, kad citi, kuri bija ieslodzīti tai pašā cietumā, nopūtās, vaimanāja un trakoja nepacietībā, Jāzeps vienīgais bija mierīgs un ar labu prātu mācīja un mierināja citus, lai gan viņš bija pakļauts tādām pašām briesmām kā viņi, tikai izturējās citādi, – itin kā būtu brīvs vai pārliecināts, ka tiks atbrīvots.