Dieva atziņas Kristū brīnišķās sekas

“Tad jūsu dzīve būs mūsu Kunga cienīga un Viņam viscaur patīkama, un jūs nesīsit augļus ar visāda veida labiem darbiem un pieaugsit Dieva atziņā. Bet Viņš Savā godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem, un jūs ar prieku pateiksities Tēvam, kas jūs darījis cienīgus dabūt savu tiesu pie svētajo mantojuma gaismā. Viņš mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā, kurā mums dota pestīšana, grēku piedošana.” (Kol.1:10-14)

Šodienas teksts parāda, ka Dieva atziņa Kristū rada brīnišķīgas sekas katrā cilvēkā, kura sirdī tā atradusi vietu. Svētais Pāvils saka, ka viņš lūdz, lai kolosieši pieaugtu Dieva atziņā, lai viņu dzīve būtu Tā Kunga cienīga un Viņam viscaur patīkama, un viņi nestu augļus ar visāda veida labiem darbiem (Kol.1:10). Tāds ir pirmais rezultāts Dieva atziņai Kristū. Tiklīdz cilvēkam atklājas, ka Dievs viņu mīl no mūžības – ka Viņš viņu tik dedzīgi mīlējis, ka Viņš kļuvis par cilvēku un nomiris pie krusta viņa dēļ – , tad šādam cilvēkam šis labais Dievs arī ir jāmīl. Tad viņam rodas svētas bailes aizvainot savu žēlīgo Dievu un Tēvu Debesīs ar jebkuru grēku. Tad viņam rodas svēts impulss dzīvot, lai Viņam it visā patiktu un lai mīlētu savu tuvāko un darītu viņam labu, kā Dievs mīlēja un darīja viņam labu.

Pāvils turpina: “Bet Viņš Savā godības varenībā jūs bagātīgi apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem.” (Kol.1:11) Šeit apustulis mums sniedz otru dzīvās Dieva atziņas Kristū rezultātu: spēku un pacietību godības pilnajai izturībai, nesot savu krustu. Cilvēkam, kurš vēl nav iemācījies iepazīt Dievu kā savu Tēvu Kristū, nebūs iespējams ar prieku izturēt daudzas lielas un ilgstošas ​​ciešanas un bēdas. Bet, ak cik pilnīgi citādi ir ar tiem, kuri ļoti skaidri un spēcīgi atzīst, ka Dievs ir viņu mīļais Tēvs un viņi ir Viņa mīļie bērni! Cilvēkiem ar šādu atziņu ir stingrs ceļa spieķis, kas neļaus viņiem krist. Viņiem ir nesagraujama ticība, ka Dievs vēl viņiem labu un ka viņu šā brīža ciešanas ir tēvišķa pamācīšana – nevis sods; pamācīšana, kas ved uz pestīšanu, Debesīm, svētlaimi un godību. Šī iemesla dēļ, Pāvils saka: “Apveltīs ar spēku būt izturīgiem un pacietīgiem.”

Mūsu teksts noslēdzas: “[Un par to] jūs ar prieku pateiksities Tēvam, kas jūs darījis cienīgus dabūt savu tiesu pie svētajo mantojuma gaismā. Viņš mūs ir izrāvis no tumsības varas un pārcēlis Sava mīļā Dēla valstībā, kurā mums dota pestīšana, grēku piedošana.” (Kol.1:12-14) Šeit mēs atrodam trešo un pēdējo dzīvās Dieva atziņas Kristū rezultātu: pastāvīgu un dedzīgu pateicību. Dieva slavēšanai un pateicībai, kas būs visu debesu svēto galvenais uzdevums, vajadzētu būt arī visu cilvēku visdārgākajai nodarbei šeit uz zemes. Tas atšķir cilvēkus no dzīvniekiem: cilvēki demonstrē savu prieku par Dieva dotajām dāvanām, pateicoties Devējam, turpretim dzīvnieki neko nezina par Devēju. Tomēr, kamēr vien cilvēks nav skaidri un spēcīgi iepazinis Dievu kā savu Tēvu, viņa sirds ir auksta slavēšanā un pateicībā, jo, lai cik daudz viņam jau būtu, viņš paliek bez laimes un domā, ka viņam ir jāiegūst vēl daudz vairāk, lai sasniegtu laimi. Taču, tiklīdz viņš atklāj patiesas laimes avotu – dzīvo Dieva atziņu Kristū, – viņš top tik ļoti pārņemts ar neizsakāmajām Dieva svētībām, ka viņam jāslavē Dievs pat nabadzības, kauna, sāpju, slimību un nāves vidū. Viņa sirds nevar neteikt pateicību Dievam par brīnišķīgo atbrīvošanu no tumsas varas, par viņa pārcelšanu Kristus žēlastības valstībā, par izpirkšanu ar Kristus dārgajām asinīm un par Kristus žēlsirdības pilno grēku piedošanu.