Ticīgie arestanti

Apustulis nonāk ar saviem biedriem cietumā, evaņģēlija dēļ. Un ko viņi tur dara? Ieslēgti cietuma visdziļākajā vietā, ar kājām, kas ieslēgtas siekstā, Pāvils un Sīla nevarēdami naktī gulēt, jo šī šaurība, un saspiestība laupa viņiem miegu, sitieni sāp un sūrst, mēs lasām, viņi lūgdami Dievu, dziedāja slavas dziesmas. Un pārējie, kas cietumā bija ieslodzīti – zagļi, laupītāji un blēži, viņos klausījās.

Mēs nezinām vai šie ļaudis kaut ko saprata no apustuļu dziedātā.

Domājams, ka viņi centās dziedāt grieķiski, lai šie ļaudis kaut ko saprot. Par šiem pārējiem ieslodzītajiem mēs neko nezinām. Bet stāsts turpinās tālāk, tur kur šķiet ir visdziļākā tumsa un kur apustuļu sludinātā vēsts ir izsaukusi vislielāko pretestību un nonākusi vislielākajā strupceļā.

Mēs lasām, piepeši, notika liela zemestrīce, tā ka cietuma pamati sakustējās tūdaļ atvērās durvis un visiem ieslodzītajiem nokrita važas.

Tur, kur no Dieva Vārda sludināšanas cilvēku sirds nebija izmainījusies, viņa bija palikusi tikpat cieta. To mēs redzam arī pie šodienas pagāniem, kas ir tik dedzīgi pie saviem elkiem, pie saviem izdomājumiem un meliem, pie savām maldu mācībām. Kad sludina Dieva Vārdu, sirds paliek cieta.

Tur mēs redzam ne dzīvā daba, klintis top sakustinātas, Dievs tos pakustina tādā pavisam neparasta veidā pakustinādams visu šo cietumu, ko cilvēki būvējuši, lai ieslodzītu tur kādus noziedzniekus,un viņiem līdz arī Dieva kalpus un Vārdu sludinātājus, tā ka šīs cietuma durvis tiek atdarītas, un važas nokrīt.

Tad mēs lasām, cietuma sargs uzmodies un redzēdams cietuma durvis atvērtas izrāva zobenu un gribēja nonāvēties, domādams, ka cietumnieki izbēguši.

Kāds raupjš un vienkāršs vīrs, domājams no pašiem zemākajiem karaspēkā, kur šiem virsniekiem, un šiem lielu naudu sapelnījušajiem karavīriem vajadzēja arī kādus, kas viņiem pakalpo pie tiem pašiem netīrākajiem, pie visiem vienkāršākajiem darbiem, kuru bija paaicinājuši kādu arī no sava pulka pašiem zemākajiem karavīriem līdzi, lai celtu to par cietuma sargu. Šis rupjais vīrs bija likts pie lielas atbildības, bet šī atbildība bija saistīta ar viņa dzīvību, Ja kāds no cietumniekiem būtu izbēdzis, tad viņa dzīvība bija kā ķīla, viņš būtu spīdzināts, mocīts un beigās arī nonāvēts. Tāpēc šis vīrs pamodies un ieraudzījis cietuma durvis atvērtas ir dziļi izmisis. Viņš izrauj savu zobenu un grib tūdaļ nonāvēties, lai nepieredzētu kaunu un šausmas. Viņš ir izbijies un izmisis.

Pāvils to ieraudzījis no cietuma tumsas pret to vājo gaismiņu, kas ir ārā, redzēdams, ko cietuma sargs grib sev darīt, skaļā balsī no cietuma dzīlēm sauc: nedari sev nekā ļauna, jo mēs visi esam šeit.

Cietuma sargs sauc pēc uguns, ko viņam kalpi pienes, ieskrēja un, drebēdams, metās zemē Pāvila un Sīlas priekšā. Un izvedis tos ārā sacīja: Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts.

Mēs redzam šeit kādu ārkārtīgi brīnumainu lietu. Cietuma sargs pēc visa šī notikuma, kā mēs redzam, bija ārkārtīgi izbiedēts, bet tas apbrīnojamākais nevien pie tām ārējām lietam, kas skāra viņa godu, viņa dzīvību.

Mēs redzam, ka cilvēki kādreiz ļoti izbiedēti ātri arī nomierinās, ieraudzīdami, ka nekas ļauns nav noticis, un krīt atpakaļ savā gara verdzībā un tumsā nemaz netaujādami pēc Dieva un netaujādami pēc pestīšanas, kļūdami kādreiz vēl divkārt ļaunāki nekā iepriekš. Bet pie šī vīra bija noticis tas lielais brīnums, ka līdz ar šo miesīgo izbīšanos un iztrūkšanos, viņš ir satricināts līdz savas sirds dziļumiem. Viņš pēkšņi itin kā atmodināts, ieraudzīdams kāds bezdibenis ir zem viņa kājām. Droši vien tajā brīdī arī apzinādamies, ka tik lielas zīmes var notikt tikai tad, ja Dievs no debesīm tās dara.

Liecību par šiem vīriem, kurus viņš bija ieslodzījis siekstā viņš jau bija dzirdējis, ka tie ir visuaugstākā Dieva kalpi un ka tie sludina pestīšanas vēsti. Un nu viņš, mezdamies uz saviem ceļiem Pāvila un Sīlas priekšā, jautā: Kungi, kas man jādara, lai es tiktu pestīts?

Un tikpat cik neparasts ir šis jautājums, tikpat neparasta ir atbilde.

Jo šī atbilde nav pēc tās cilvēka mērauklas un domām, kur mēs tūdaļ jau būtu gatavi saklausīt, nu redzi, ja tu gribi būt pestīts, tad dzīvo krietni un labi, izlabo savu dzīvi, pildi baušļus, dari labus darbus, nedari nevienam pāri, nezodz, nelaupi un tā tālāk, un tā tālāk, un tā tālāk. Visas šīs zināmās lietas, ko pagani jau arī protams centās tāpat darīt, kā arī jūdi.

Bet atbilde ir neparasta – tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiksit pestīti!

[Fragments no sprediķa, kas sacīts Biķeru draudzē]