Nodots

“Nodots”, saka Jēzus, tas nozīmē, tā nav pasaule, kas iegūst varu pār Viņu, bet gan Jēzus tiek savējo nodots, pārdots, atdots.

Aizsardzība viņam tiek atteikta. Viņi vairs negrib ar Viņu būt apgrūtināti: un atdod citiem, tas nozīmē, Jēzus tiek atmests, draugu sargājošās rokas nolaižas.

Lai nu tagad grēcinieku rokas dara ar Viņu, ko grib. Lai tie, kuru nesvētās rokas nekad viņu nedrīkstēja aizskart, tagad viņu aptausta. Lai tie ar Viņu spēlējas, izsmej un sit. Mēs tur vairs neko nevaram mainīt.

Tas nozīmē Jēzu nodot, vairs neiestāties par Viņu, atstāt Viņu izsmieklam un sabiedrības varai, ļaut pasaulei rīkoties ar viņu pēc patikas, vairs neiestāties par Viņu. Savējie Jēzu atdod pasaulei. Tā ir Viņa nāve. Jēzus zina, kas Viņu sagaida. Noteikti un apņēmīgi viņš aicina savus mācekļus: “Celieties, ejam!” (Mt.26:46).

Bieži vien uzbrūkošajiem ienaidniekiem bija jāatkāpjas no viņa, Viņš bija brīvi izgājis pa vidu viņiem, viņu rokas nolaidās (Lk.4:28–30). Tobrīd Viņa stunda vēl nebija nākusi. Tagad tā ir klāt. Tagad viņš dodas brīvprātīgi tai pretī. Un lai nebūtu vairāk nekādu šaubu, lai nebūtu nekādas šaubas, ka brīdis ir pienācis, kurā Viņš tiek nodots, Viņš saka: “Redzi, viņš ir klāt, kas mani nodod” (Mt.26:46).