Jānovērtē draudzība

Grūti iedomāties ko citu, kas varētu padarīt cilvēku laimīgāku, nekā sajūta, ka tu citiem esi vajadzīgs.

Šeit svarīgi ir nevis skaitļi, bet intensitāte.

Ilgtermiņā raugoties, vissvarīgākais dzīvē ir cilvēku attiecības. To nekādi nespēj to izmainīt nedz modernais “pašpietiekamais” cilvēks, nedz padieviņi un jukušie, kas neko nezin par cilvēku attiecībām.

Dievs lieto mūs attiecībās ar citiem. Pārējais viss ir ļoti tuvu pašdižošanās lepnībai.

Protams, lai kaut ko nozīmētu citiem, cilvēciskās attiecības var kopt arī pārspīlēti, kā es nesen to konstatēju vācu aristokrātes Gabriēlas Bulovas (Gabriele von Bülow-Humboldt, 1802-1887) vēstulēs. Tas var novest vienīgi pie nedabiska cilvēku kulta.

Pretstatā tam es domāju, ka cilvēki ir svarīgāki par jebko citu dzīvē. Tas, protams, nenozīmē, ka būtu jānovērtē par zemu lietas un saprātīga pašpietiekamība.

Bet, kas gan man ir vislabākā grāmata, glezna, vai ēka salīdzinājumā ar manu sievu, maniem vecākiem vai manu draugu?