Kādēļ mums ir jālūdz

Noklausies šo e-publikāciju

Pirmais un svarīgākais ir tas, ka mums ir jālūdz tādēļ, ka to darīt ir pavēlējis Dievs, vienalga, vai mēs būtu grēcinieki vai dievbijīgi, cienīgi vai necienīgi.

Un mums jāzina, ka Dievs neatstās neievērotu, bet dusmosies un sodīs, ja mēs nelūgsim, – tāpat kā Viņš soda ikvienu citu nepaklausību. Viņš nepieļaus, ka mūsu lūgšanas būtu nevajadzīgas un tukšas. Jo, ja Viņš negribētu tevi uzklausīt, tad nebūtu tev licis lūgt un nebūtu devis tik stingru pavēli.

Otrkārt, lai vēl vairāk mūs rosina un mudina tas, ka Dievs šai pavēlei pievienojis klāt apsolījumu un ir solījis, ka saņemsim, ko lūdzam, kā Viņš saka Ps.50[:15]: “..piesauc Mani bēdu laikā, tad Es izglābšu tevi..” Un Kristus Mt.7[:7–8] saka: “Lūdziet, un jums dos.. ikviens, kas lūdz, saņem..”

Tam nu vajadzētu mūsu sirdis modināt un iedegt, lai mēs lūdzam ar prieku un mīlestību, jo Viņš ar Savu vārdu apliecina, ka mūsu lūgšanas Viņam no sirds patīk un tiešām tiek uzklausītas un piepildītas, lai mēs tās nenicinām un nenoniecinām un nelūdzam, būdami neziņā.

Tu vari nākt Viņa priekšā un teikt: “Te es nāku, mīļais Tēvs, un lūdzu ne tādēļ, ka pats būtu to nolēmis, vai tāpēc, ka pats būtu cienīgs, bet pēc Tavas pavēles un apsolījuma, kas nevar palikt nepiepildīts un nevar melot.” Kas tādam apsolījumam netic, tas lai zina, ka viņš sadusmo Dievu, laupīdams Viņam godu un uzskatīdams Viņu par meli.

Turklāt lai mūs rosina un mudina arī tas, ka Dievs, dodams apsolījumu un bausli, nāk mums pretī un pats dod vārdus un veidu, kā un ko lūgt, lai mēs redzam, cik sirsnīgi Viņš uzņemas rūpes par mūsu bēdām, un nešaubāmies, ka tāda lūgšana Viņam ir tīkama un tiešām tiek uzklausīta.