Likums pašapmierinātajiem un slinkajiem

Kristietim ir dota brīvība Evaņģēlijā. Bet tā nav kā tukšs čeks, un mēs pret Dieva gribu, kas izteikta likumā, varētu izturēties vieglprātīgi vai frivoli.

Daudziem kristiešiem nepieciešami nemitīgi Dieva gribas atgādinājumi Viņa likumā. Tāpēc, ka kristieši vēl joprojām ir grēcinieki, viņi var kļūt “slinki, nevērīgi un aizmāršīgi”. To atgādina Konkordijas Formula. Patiešām, viņiem vajadzīgs ne vien “likuma brīdinājums un drauds, bet bieži arī likuma sods”, lai rosinātu “sekot Dieva Garam”.

Tas nenozīmē, ka ikreiz, kad redzam Baznīcas locekļus darām kaut ko acīmredzami nepareizu, mums būtu jāmet viņiem ar akmeni. Mums tie būtu jāpārliecina “ar lēnprātīgu garu” (Gal.6:1), atgādinot, ko Dievs viņu labā ir darījis. Kāpēc?

Tāpēc, ka arī Dievs pret mums neizturas, ņemot vērā likumus (Jņ.8:3-11)! Tajā pašā laikā mums jāatceras, ka tad, kad Konkordijas Formula runā par slinkiem un nevērīgiem kristiešiem, tas neattiecas tikai uz tiem, kas nav iesaistījušies vietējā sieviešu līgā vai jaunatnes grupā, kā varbūt mēs. Iespējams, ka viņi mīlestības pavēli pilda citā jomā. Baznīcā nav vietas “spiedienu izdarošiem cilvēkiem!

Bet cerība pastāv arī tiem, kas rīkojušies pretēji pavēlei mīlēt. Un kurš kristietis gan to nav darījis?

Ikreiz.. kad kristieši klūp, viņus “sit likums” caur Dieva Garu. Bet tas pats Gars viņus atkal pieceļ un mierina ar svētā Evaņģēlija sludināšanu.

Tiem, kuri ir nospiesti un nomākti, “dārgais Jēzus nekad nevar būt pietiekami saldi attēlots”. Un grēcinieks var gūt mierinājumu no fakta, ka kādu dienu viņš “redzēs Dievu aci pret aci” un “spontāni darīs Viņa gribu … un no tīra prieka, un līksmosies tur mūžīgi”. Un atkal Evaņģēlijam pieder pēdējais vārds.