Par kristiešu cīņu ar grēku un Dieva piedošanas robeža

Cik ilgi vēl Dievs piedos, ja kristietis mēģina dzīvot godīgu dzīvi, taču joprojām krīt grēkā, un kur Viņš novelk robežu?

Jēzus saprot kristiešu cīņu ar grēku (Ebr.4:14-16). “Ja sakām, ka mums nav grēka, tad maldinām paši sevi, un patiesība nav mūsos. Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš [Jēzus] ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības” (1.Jņ.1:8–9). Viņš novelk robežu, kad mēs pārstājam nožēlot mūsu grēkus un lūgt Viņam piedošanu (Lk.13:3; 1.Jņ.1:10).

Mēs, kristieši, atzīstam, ka esam grēkojuši pret Dievu domās, vārdos un darbos. Mēs sāpīgi apzināmies un kaunamies par mūsu daudzajiem grēkiem. Daži no tiem ir zināmi tikai Dievam. Mēs arī atzīstam, ka pēc dabas esam grēcīgi un netīri (Ps.51:5; Ef.4:22). Viņš piedod visus grēkus, izņemot pastāvīgu nocietināšanos pret Svēto Garu, neticības grēku (Mt.12:31; Lk.12:10).

Neticība netic Jēzum un tādēļ noraida Viņa piedošanu. Dieva žēlastība un piedošana vienmēr ir lielāka par mūsu grēkiem (Rom.5:17, 20–21; Ef.1:7–8). Sv. Pāvils apraksta savu cīņu ar grēku Vēstulē romiešiem 7:7–25 un secina: “Tad nu tiem, kas ir Kristū Jēzū, vairs nav nekādas pazudināšanas” (Rom.8:1).