Pasaulīgas saistības kā šķērslis Dieva vārdam

Noklausies šo e-publikāciju

Iedomājies, cik nežēlīgi pret savu dvēseli izturas cilvēki, kas tai liedz debesu barību, viņu vienīgās zāles un dzīvības maizi — Dieva vārdu! Dievs no debesīm Savā žēlastībā mums ir dāvinājis redzamu un tveramu līdzekli, kurā pats mājo un darbojas un no kura lietošanas ir atkarīga cilvēka mūžīgā glābšana.

Tomēr aklā un rupjā pasaule šīs pērles nicina un min kājām — kas gan var būt briesmīgāks, ka tie, kas reiz bijuši apgaismoti un baudījuši labo Dieva vārdu, tik bieži pieļauj, lai pasaule tiem nolaupa Dieva vārdu, ka tie veselām dienām, dažkārt pat veselām nedēļām klaiņo, ne brīdi nedomādami par savas dvēseles paēdināšanu. Ja pat viņi uz brīdi steidzīgi pievēršas Dieva vārdam, tad tomēr viņu domas un jūtas ir tik ļoti piepildītas ar pasaulīgo, ka viņi līdzinās vētras un viļņu pārņemtai jūrai, ko nav iespējams sasildīt ar saules siltajiem stariem, un tāpēc šāda apiešanās ar Dieva vārdu rada tikai pieaugošu nepatiku pret to.

Dieva vārds ir jāsaņem ar klusu un mierīgu garu, lai tas sildītu un pildītu sirdi. Bet kā šķērslis tam arvien ir pasaulīgas saistības jeb tas, ko Jēzus sauca par ērkšķiem, kas nomāc labo sēklu — dzīves raizes un kārības, miesīgums, vājums un visa veida rūpes, kas šķiet daudz svarīgākas par debesu lietām, ko aklās dvēseles acis neievēro. Tad top sacīts: “Man jādara citas lietas, tāpēc bieži nav laika klausīties un lasīt Dieva vārdu,” un rezultātā izvēle krīt uz pasaules lietām, bet debesu lietas paliek novārtā, jo tās šķiet mazāk svarīgas.

Tādēļ nabaga dvēsele ir galīgi apjukusi un apstulbusi. Tu varbūt saki: “Arī mans darbs un aicinājums ir svēts pienākums, ko nevar atstāt bez ievērības, un, kas nerūpējas par savu ģimeni, ir sliktāks par pagānu.” Taču Jēzus saka: “Vienu vajadzēja darīt un otru neatstāt novārtā” (Lk.11:42).