Svētais ūdens

Viņš mūs izglāba.. ar mazgāšanu atdzimšanai. [Tit.3:5]

Šajos vārdos mēs redzam, kādas žēlastības bagātības Tas Kungs ir piesaistījis Kristībai – ko un cik daudz mēs no tās varam saņemt. Tur sacīts ne vairāk, ne mazāk kā: “Viņš mūs izglāba.” Un būt izglābtam nozīmē būt atpestītam no visiem mūsu grēkiem, no nāves un velna varas, kā arī iegūt bezgalīgu mūžīgās dzīvības mantojumu un dāvanas. Tas nozīmē tūlīt atgūt visu žēlastību, dievbērnību, godību un svētību, kas mums bija dota radīšanā, no kuras mēs bijām atkrituši, bet Kristus ar visiem Saviem darbiem un ciešanām, jā, ar Savu nāvi un augšāmcelšanos atguva pazaudētās Dieva bērna tiesības. Kāda neizdibināma mīlestība!

Un to visu Kristus gribēja iekļaut un ietvert Kristības ūdenī, lai šādi ar redzamu zīmi Savā draudzē nošķirtu ikvienu šīs žēlastības ieguvēju, lai tādējādi mēs saņemtu Viņa lielo, garīgo un neredzamo dāvanu un no tā smeltu sev mierinājumu. Kristības ūdens, kas, ārēji raugoties, šķiet tik nenozīmīgs, tomēr ir neizmērojami dārgs un vērtīgs.

Tas būtu tāpat, ja lielas muižas īpašnieks par mazu zelta gredzenu sacītu: “Kas iegūs šo gredzenu, tas īpašumā saņems mani un visus manus īpašumus.” Pat ja gredzenam ir tikai niecīga naudiska vērtība, tas ir brīnumdārgs tam pievienotā apsolījuma dēļ, ka tā ieguvējam piederēs viss. Tā tas ir ar Kristību: bez Dieva vārda tas ir tikai bezvērtīgs ūdens, bet Kristus apsolījuma dēļ, ko Viņš pievienojis ūdenim, tas ir sakraments, kurā ietverta visa žēlastība un mūžīgā svētlaime.

Ļoti pamācoši ir aplūkot, cik bieži Dievs ir lietojis šo metodi, kad pie laicīgām un redzamām zīmēm Viņš ir pievienojis neredzamas un debešķīgas žēlastības dāvanas. Vājai, jutekliskai un skeptiskai cilvēka sirdij tas arvien ir bijis nepieciešams. Mums tam ir daudz piemēru Vecajā Derībā, kas skaidri norāda uz mūsu pestīšanu Kristū.

Kad Israēla bērni bija jāglābj no nāves eņģeļa zobena, tas notika ar redzamu zīmi, kad palodas un durvju stenderes bija jāapzīmē ar pashā jēra asinīm. Un, kad tuksnesī viņus sadzēla indīgas čūskas, tie no nāves tika izglābti, uzlūkojot izgatavotu vara čūskas tēlu. Par šo pestīšanas zīmi nepārprotami sacīts: “Nevis uzlūkotais pievērsušo izglāba, bet gan Tu, visu Pestītājs.. Patiesi, ne jau augs vai ziede viņus dziedināja, bet gan Tavs, Kungs, visu dziedinošais vārds” (Sal. gudr. gr.).

Arī 2. Ķēniņu grāmatā 5. nodaļā mums ir ļoti trāpīgs Kristības simbols un piemērs tam, kā mūsu prāts pret to attiecas. Kad Sīrijas valdnieka karaspēka virspavēlnieks Naamans atnāca pie pravieša Elīsas meklēt šķīstīšanu un glābiņu no savas spitālības, Elīsa ar kalpa starpniecību sūtīja viņam vienīgi šādu apsolījumu: “Ej un mazgājies septiņas reizes Jordānā, tad tava miesa atkal kļūs vesela.”

Tad Naamans sadusmojās un gribēja doties prom, jo pravietis nenāca pats un neveica nekādas svinīgas ceremonijas, bet tikai sūtīja tam ziņu ar kalpa starpniecību. Kad beidzot Naamans ļāva sevi pārliecināt paklausīt pravieša vārdam un iegāja Jordānā, viņš uzreiz kļuva vesels un šķīsts, kā apsolīts. Kāpēc tā notika? Katrā ziņā ne tāpēc, ka Jordānas ūdenī būtu bijis kas īpašs, bet apsolījuma vārda dēļ, kas tam bija pievienots: “Ej, mazgājies un tu būsi šķīsts!”

Tas attēlo Kristību un arī mūs. Vispirms mēs ieraugām tikai nenozīmīgu Dieva vārda kalpu, kas veic Kristību – un dara to ar vienkāršiem, neievērojamiem žestiem. Ja mēs redzētu pašu Dievu kristījam debešķīgā svinīgumā un dzirdētu, kā Viņš apsola mums pestīšanu, tad mēs tūlīt spētu noticēt, ka tas tiešām ir svarīgi un vērtīgi. Bet tagad tas šķiet tik sens un tāls apsolījums, kad savu acu priekšā neko īpašu neredzam.

Otrkārt, mēs blenžam uz pašu ūdeni un domājam: vai, piemēram, manas grēknožēlas asaras nav vērtīgākas manu grēku mazgāšanai nekā ūdens, kas ņemts no akas un uzliets man uz galvas? Taču, ja mēs vienīgi turpinām blenzt uz ūdeni un aizmirstam Dieva vārdu, tad mēs kļūstam vieglprātīgi Vārda nicinātāji un aizvien paliekam savā grēka spitālībā.