Lepns miers

Noklausies šo e-publikāciju

Nesen es lasīju Lesinga teikto:

“Es esmu par lepnu, lai domātu par sevi kā par nelaimīgo, sakožu zobus, un ļāvu laiviņai peldēt, kā vējš un viļņi vēlas. Pietiekami, ka es pats negribu to apgāzt!”

Vai šis lepnums un šī zobu sakošana kristiešiem būtu pilnībā aizliegta un sveša? Piemēram, par labu maigai paļāvībai, kas jau laikus izvairās no kaut kā? Bet vai nav arī lepna un zobus griezoša paļāvība?

Bet kas atkal ir kas pavisam cits, kā iecirtīgā, sastingusī, ciešā, nedzīvā, un galvenais, nedomājošā “padoties neizbēgamajam”. Es domāju, ka Dievs labāk tiks pagodināts, ja mēs dzīvi, ko Viņš mums ir dāvājis, pazīstam ar visām tās vērtībām, uz izsmeļam un mīlam to, un tāpēc arī dziļi un patiesi izjūtam sāpes par saderīgām vai arī zaudētām dzīves vērtībām.

To gan labprāt izsmej kā pilsoniskas eksistences vājumu un jūtīgumu, it kā iepretī dzīves vērtībām varētu būt nejūtīgs un līdz ar to arī pret sāpēm varētu būt nejūtīgs.

Ījaba sacītais: “Kungs ir devis… u.t.t.” (Ij.1:21) drīzāk to ietver nekā izslēdz, tāpat kā viņa ar sakostiem zobiem teiktā runa un tās dievišķo akcepts (Ij.42:7) pietiekami skaidri pārspēj viņa draugu neīsto, dievbijīgo padošanos.