Reliģija seksuālajā sabiedrībā

Kļūstot pašpietiekamākam, pašpārliecinātākam un pašpaļāvīgākam indivīdam un to kopumam aktualizējas jautājums par reliģijas un tās prakstizēšanas lomu eksistējot zemes virsū. Izrādās atrisinājums ir pavisma vienkāršs – paturēt formu atmetot saturu.

Ar šo parādību mēs sastopamies ik uz soļa tā saucamajā reliģijas liberalizācijā, kad tā pielāgojas cilvēka prāta komfortam un atmet neērtās mācības un prakses. Runājot par mums tuvāko reliģiju – kristietību – atliek vien minēt sekojošo…

Indivīdam ir nepieciešams apmierināt reizēm arī reliģiskās vajadzības. Tās arī ir dabiskas. Bet dabiskas nevis kā urinēšana, bet gan drīzāk kā sekss. Katrs lasītājs jau nojauš atšķirību. Ja kultūra ir seksualizēta, tad katrs rūpējas, lai būtu seksīgs un domā par to, kā, kur un ar ko apmierināt attiecīgo vajadzību. Ja esam reliģiozi, kā neseksīgajos viduslaikos, tad domājam par to, kā, kur un pie kā doties svētceļojumā, cik noziedot, kā palūgties utt.

Tagad jau katrs septiņgadīgs bērns zina, ka ar seksu viss mums ir kārtībā, bet kā ar reliģiju?

Dalība reliģiskā rituālā ir vitāli nepieciešama. Bez tā nevar. Nu kaut vai nolikt vienu svecīti. Bet vislabāk to darīt Ziemassvētku vakarā tuvējā baznīcā. Ieiet pārliecinoši, izturēt un apmierinātu seju atstāt viesmīlīgās telpas.

Tomēr jābrīdina, ka var nepaveikties. Ja gadījumā jūs nesavaldāties un sākat klausīties mācītāja lasīto un runāto, var gadīties, ka viņš runā patiesību. Var gadīties, ka viņš nenoklusē nepatīkamo mācību par grēku, grēcīgumu un nāvi. Var gadīties, ka viņš izklāsta vecmodīgo vēsti par elli, kurā nonāk neticīgie. Un visbeidzot, pasludina nesaprotamo artikulu par Dievu Jēzus Kristu, kurš izglābj grēcinieku mirdams nāves mokās pie krusta utt.

Viņš var sākt runāt tādas lietas, kuras pat nav iespējams atstāstīt. Kas to visu var saprast. Tik daudz tagad to draudžu sareģistrēts. Un cik vispār tās konfesijas ir!

Otrkārt, var nepaveikties, jo izrādās, ka viesmīlīgais nams, kurš gadu simteņiem ir izklaidējis jūs un jūsu senčus, ir bankrotējis un slēgts. Durvis ciet. Līdzīgi kā tagad lauku slimnīcās.

Lai izvairītos no līdzīgām neērtībām, daudzi izmanto mazāk kaitīgu piedāvājumu – doties reizi gadā svētajā ceļojumā uz Aglonas baziliku zemoties debesu dievietes un ķēniņienes priekšā. Ļoti pieņemams veids, kā pildīt reliģisko vakuumu.

Ne velti kāds zviedru profesors sacīja, ka baznīca mūsdienu sabiedrībā “ir tikpat vajadzīga kā slimnīca, bet, nedod Die’s tur nonākt.”

Patiešām, lai palīdz tam un stāv klāt viņa visu augstākā vara, ka sekulārais indivīds nenonāk tik tālu, ka viņam būtu jādodas uz baznīcu pēc glābiņa lūgt Dievu. Kurš gan vēlēsies nonākt tik tālu!?