Nauda un bagātība

Runājot par naudu, ir ļoti viegli nonākt gan pozitīvo, gan negatīvos pārspīlējumos. Pasaulē droši vien nav tādas sabiedrības, kuras locekļiem nebūtu nekādu darīšanu ar naudu.

Šeit mums jārunā par naudu kā atalgojumu par darbu. Lielas problēmas izraisa lauksaimnieciskas sabiedrības nomaiņa ar rūpniecisku. Sabiedrība, kuras uztura avots ir lauksaimniecība, var dzīvot pastāvīgi, pieskaņojoties gadalaiku ritmam, kamēr rūpnieciska sabiedrība ir ļoti atkarīga no izmaiņām naudas tirgū. Ko lai dara strādnieki fabrikā, kad pieprasījums pēc viņu ražotajām precēm samazinās? Ko lai viņi dara, kad izejmateriālu cenas kāpj, bet pircēji atsakās maksāt atbilstoši augstāku cenu par gala produktu? Nemaz nav pārsteidzoši, ka sabiedrībās, kas atkarīgas no rūpnieciskā darba, tik daudzas problēmas kļūst arvien grūtāk risināt.

Šajā mazliet neierastajā pasaulē ir daudz problēmu, ko vienkāršais pilsonis pilnīgi nepazīst vai vispār nepamana. Kā viņš var iepazīties ar “ieguldāmo kapitālu”, tā nestajiem “procentiem” un “peļņu”, ar kuru var nomaksāt to un vēl daudz ko citu, lai “bizness turētos līmenī”? Patiesībā daudzi, kas tik labi nepārzina šīs lietas, nonicina šis runas par peļņu, sakot: “Kāpēc vajadzīga peļņa? Kāpēc šie ļaudis vienkārši nedara darbu kā savu pienākumu?” Šis arguments radies, daudz nedomājot. Vai tie, kas to izmanto, pirktu dārgas mašīnas par savu naudu, pieņemtu darbā strādniekus un pārdotu preci par cenu, kas aprēķināta vienīgi, balstoties uz izejmateriālu un darbaspēka izmaksām? Kas pirks jaunas mašīnas tad, kad tagadējās būs jānomaina?

Tāpat padomāsim, kas maksās nodokļus un atlīdzinās pašam darba devējam, kā arī bankām, kas aizdeva naudu? Nevar izvairīties no tā, ka lauksaimniecībā, rūpniecībā vai citā darba jomā veikts darbs ir kaut kā vērts – preču vai naudas. Profesionāli runājot, par darbu jāsaņem kompensācija jeb atalgojums. Ja tā nenotiek, šo darbu likvidēs.

Par spīti šiem apsvērumiem, sabiedrībā ir daudzi darbi, kas neatmaksājas šeit minētajā nozīmē. Tāds ir darbs policijā, tiesās, ambulancēs un slimnīcās, padomdošanas iestādēs, sanitārās apkopes organizācijās, utt. Šiem darbiem ir kaut kā jāpastāv, un, tā kā tie nesedz savas izmaksas un nenes peļņu naudā, tos jāpabalsta ar līdzekļiem, kas ienāk pa citiem kanāliem, ar to domājot citas sabiedrības daļas nodokļu maksājumus, un tomēr nevar teikt, ka šī nauda ir nevajadzīgi iztērēta. Minētie, kā arī daudzi neminētie pakalpojumi uztur pilsoņus veselus prātā un garā, palīdz dzīvot un strādāt, tāpēc tie nekādi nav pieskaitāmi pie negatīvajiem faktoriem sabiedrības ekonomikā.

Tā kā sabiedrības dzīvē ir tik daudz grūtību un ir tik viegli kļūdīties, pēdējo divu gadsimtu laikā ir ļoti daudz spriests par to, kura ir vislabākā politiskā, ekonomiskā un sociālā sistēma. Problēmas lielā mērā saistās ar darbu un tā atalgojumu.