Mūsu dienišķais darbs ir aicinājums

Noklausies šo e-publikāciju

Kopš grēkā krišanas cilvēka dzīvi veido smags darbs, “ērkšķi un dadži” [1.Moz.3:17-18]. Pat tie, kas vēlas vieglu dzīvi, kurā nav daudz problēmu, bet nav arī daudz ieguvuma, saprot, ka jāstrādā, lai tā vai citādi nopelnītu iztiku.

Mūsdienās darba apstākļi ir ļoti mainījušies. Lai atvieglotu cilvēka dzīvi un dienišķās maizes pelnīšanu, ir izgudrots daudz mašīnu. Runājot par peļņu, ir noticis vēl kas svarīgs: tā kā mašīnas var aizvietot lielu skaitu cilvēku, daudzi ir palikuši bez darba. Arvien plašāka un straujāka tehnikas ieviešana rūpniecībā ir novedusi pie tā, ka, no vienas puses, maizi iespējams saražot daudz lielākā apjomā nekā jebkad agrāk, bet, no otras puses, daudzi šo dienišķo maizi nedabū.

Lai kādi arī nebūtu mūsu dzīves apstākļi, mūs visus – bagātos un nabagos – interesē vieni un tie paši jautājumi – iztika, darbs, atalgojums, nauda, kapitāls un varas sistēma.

Ir gandrīz neiespējami iedomāties veselu, pieaugušu cilvēku, kam nav pienākumu un darba. Ja arī mēs tādu atrastu, viņš droši vien būtu sapņotājs, sliņķis vai slaists. Vienīgie izņēmumi, ko varētu minēt, ir slimi cilvēki vai invalīdi, kas nespēj strādāt pastāvīgu darbu.

Kā iepriekš minējām, arī šādi cilvēki var paveikt kādus darbus, pildīt noteiktus pienākumus un savos apstākļos un sabiedrībā dzīvot pilnvērtīgu dzīvi. Līdz ar to uz kārtīgas sabiedrības locekļiem var attiecināt kādu vispārēju likumu: darbs pieder pie ikviena pilsoņa ikdienas dzīves; darbs ir pienākums un ikviena cilvēka aicinājums.

Kādā nolūkā mēs darām darbu, uz kuru esam aicināti? Viens no svarīgākajiem nolūkiem, protams, ir nopelnīt iztiku sev un savai ģimenei, dažkārt strādājot kopā ar radiniekiem. Jebkurš nevar darīt visus darbus. Tā ikviens ģimenes loceklis nevar vienlaikus art lauku, gatavot ēdienu, pieskatīt bērnus un strādāt fabrikā, birojā, slimnīcā vai skolā. Darāmie darbi ir jāsadala, taču visi kopā tie palīdz ģimenes locekļiem nopelnīt iztiku un iekārtot dzīvi, cik labi vien iespējams.

Tomēr būtu pilnīgi nepareizi ierobežot mūsu darbu līdz pienākumam aprūpēt savu ģimeni. Katra ģimene ir atkarīga arī no citu sabiedrības locekļu darba. Par to nav šaubu, redzot, ko izaudzē uz lauka, pārdod tirgū, ražo fabrikās un pārdod veikalos; ko māca skolās; ko dara birojos un tiesās utt. Visu šo darbu darītāji savstarpēji palīdz, kalpo un atbalsta viens otru. Tas nozīmē, ka katrs godīgs darbs ir daļa no sabiedrības dzīves un padara to iespējamu un pilnvērtīgu.