Laba un ļauna atzīšanas koks atvēra acis
Tagad nedaudz vairāk paskaidrosim šos vārdus: “Viņu abu acis tapa atvērtas” [1.Moz.3:7]. Ievēro – tiklīdz grēks padarīts, viņu acis atveras un tie redz, ko izdarījuši, velna spilgtais apžilbinājums ir beidzies, tie tūdaļ nonāk mokās un izmisumā! Tas ir trāpīgs raksturojums, jo līdzīgi notiek arī šodien.
Kad grēks ir izdarīts, sirdsapziņa vairs nesnauž un neguļ, bet mostas no snauda un padara grēku pārpārēm grēcīgu (Rom.7:13). Tad cilvēks kļūst pretīgs pats sev – apmulsis, apjucis un nobijies tas trīc un dreb Dieva vaiga priekšā.
Tad seko: “..viņi atzina, ka viņi bija kaili, un viņi savija vīģes lapas un taisīja sev gurnu apsējus.” [1.Moz.3:7] Iepriekš viņi dzīvo. ja sirsnīgā nevainībā kā zīdaiņi, kas viens otra priekšā nemulsa, lai arī staigāja apkārt kaili. Bet tagad tā vairs nebija, jo grēks bija samaitājis visus viņu locekļus. Viņu prāts vairs nebija šķīsts un nevainīgs, un viņiem bija nepieciešami gurnu apsēji. Tāda bija viņu iepazīšanās ar grēku. Te mēs saprotam, ko tas nozīmē, ka koks ir nosaukts par laba un ļauna atzīšanas koku. Tomēr ne jau pats koka auglis bija atvēris tiem acis, tā ka tie samulsa un izbijās, bet to bija izraisījis Dieva bauslis un viņu pārkāpums. Mārtiņš Luters raksta:
“Ādams gan iecirta savus zobus auglī, taču pēc dziļākās būtības viņš savus zobus iecirta tajā maizē, ko sauc par Dieva baušļa aizliegumu un nepaklausību Dievam.”
Tādēļ šai nosaukumā – “laba un ļauna atzīšanas koks” – mēs atrodam paskaidrojumu Pāvila vārdiem Vēstulē romiešiem (3:20): “Jo bauslība dod – grēka atziņu.” Un tas notiek divējādi. Pirmkārt – kad Bauslība ar saviem likumiem un aizliegumiem pamodina iekāres, kā raksta apustulis: “..es nebūtu pazinis grēka, ja nebūtu bijis bauslības, jo es nebūtu zinājis, kas ir iekāre, ja bauslība nesacītu: tev nebūs iekārot! Bet grēks, šī baušļa ierosināts, modināja manī visādas iekāres. Jo bez bauslības grēks ir nedzīvs” [Rom.7:7-8].
Tā notika arī šajā gadījumā. Ja Dievs Ādamam un Ievai nebūtu aizliedzis ēst no šī koka, tad čūska nekad nevarētu pamodināt pret to iekāri. Bet nu čūskas sēkla ir tik dziļi iesēta mūsu sirdīs, ka jau pēc savas dabas mēs kārojam pēc tā, kas aizliegts. Čūskas dzimums, jā, grēka sēkla un sakne guļ mūsu sirdīs klusi un mierīgi, it kā būtu mirusi un bezdarbīga, līdz brīdim, kad bauslis atdzīvojas un pamodina mūsos šo čūskas sēklu, izraisot dumpību un visādas noslieces, kas ir pretējas Dieva bauslim, kā. to apliecina apustulis Pāvils tikko lasītajos vārdos. Visām atmodinātām dvēselēm ar rūgtumu ir jāpieredz, kā tas notiek. “..grēka spēks ir bauslība” [1.Kor.15:56].
Otrkārt, Bauslība kalpo kā spogulis, kas atklāj grēkus un rāda, kas mūsos ļauns un nešķīsts, to nosoda un nolād un tā satriec un pazemo grēcinieku. Luters par to saka:
“Bauslība atklāj grēku un modina to, kas dusējis miera. Bauslībai nākot, cilvēka acis atveras un tas saprot, ko Dievs ir pavēlējis un kādu sodu Viņš ir paredzējis par pārkāpumiem. Kad tas notiek un Bauslība sāk valdīt un spēcīgi modināt sirdsapziņu, tur dzimst patiesa grēkatziņa, kas cilvēka sirdij nav panesama, ja Dievs nenāk palīgā: ar Savu Evaņģēliju. Ne velti Mozus ir sacījis, ka pēc aizliegtā augļa ēšanas viņi vispirms ieraudzīja, ka ir kaili. Tieši tāpat tas notiek arī mūsdienās, un Bauslība mums kalpo kā laba un ļauna atzīšanas koks.”
Līdzīgās e-publikācijas