Kanons kanonā

Kanonisma formāla determinācija, kā “Rakstu vidus”, “evaņģēlija vidus”, “kanons kanonā”, “pauliniskais evaņģēlijs pret agro katolicismu”, jau tāpēc vien ir problemātiska, ka ar to parasti teologu uzskatus liek Dieva Vārda vietā. Līdz ar to draud tas, ka tekstu un saturu izvēlē cilvēku vēsturiski nosacīta subjektivitāte aizvieto Svēto Rakstu Dieva Vārda dievišķo aktivitāti.

Vecās un Jaunās Derības vidus ir Trīsvienīgais Dievs, kurš atklāj Pats Sevi Savā Dēlā Jēzū Kristū un caur Savu Svēto Garu:

“Visi Rakstu vārdi vērsti uz to, lai tiktu saskatīts Kristus”

“Izņem Kristu no Rakstiem, ko tu tajos vēl tad atradīsi?”

Bet Kristus nav nekāds teoloģisks princips, bet gan par cilvēku tapušais Dieva Dēls, kurš tika sists krustā un ir augšāmcēlies un sēž pie Dieva labās rokas, un kura atkalatnākšanu godībā mēs gaidām.

“Rakstu lietas” (Augustīns) ir pats Trīsvienīgais Dievs, un tā nav nekāda herme-neitiska problēma, kas būtu tehniski risināma, bet gan ir pneimatisks fenomens, kas brīnumaini parādās ar lielu iedarbības spēku.