Baznīca un tiesa

Jau minējām, ka baznīca un pasaulīgā vara ir kopīgi ieinteresētas atbalstīt likumus. Arī tā izpaužas Dieva providence, uzturot kārtībā radīto pasauli un kavējot to kļūt pārāk ļaunai. Tāpēc baznīcas pienākums ir palīdzēt un iedvesmot pasaulīgās varas iestādes viņu svarīgajā darbā – rakstīt labus likumus un uzturēt taisnību saskaņā ar šiem likumiem. Runājot par tiesas spriešanu, tas ir tikai un vienīgi pasaulīgās varas pienākums, izņemot gadījumus, kad baznīcai ir noteikti jānāk klajā ar savu viedokli.

Apbrīnojami, ka dažkārt baznīca šajā situācijā kļūdās, rīkodamās tieši otrādi un nepaceldama savu pravietisko balsi, skaidri saredzot ļaunprātības. Dažreiz notiek arī tā, ka baznīca iejaucas tiesas sistēmā un apgrūtina policijas un tiesas pienākumu izpildi.

Uzreiz jāpiezīmē, ka iejaukšanās nenotiek tad, ja baznīcas pārvalde norāda – tiesas procesi nenotiek pareizi, spriedumi ir netaisni, pēc sastāva līdzīgas lietas tiek izskatītas katra citādi un vēl citas lietas ar nodomu tiek atstātas novārtā, piemēram, atkarībā no noteiktiem cilvēkiem. Tā ir baznīcas pilnvaru joma, un tajā jāskan baznīcas pravietiskajai balsij: “Uzturiet tiesu un taisnību, izglābiet apspiesto no varmākas rokas, neapspiediet svešinieku, bāreni un atraitni, neizlejiet šinī vietā nenoziedzīgas asinis” (Jer.22:3). Kopumā Israēla pravieši rāda mums labu piemēru, kas vienmēr skan mūsdienīgi. Amoss ir viens no spēcīgākajiem (5:6-13; 8:4-8).

Mūsdienās var bieži novērot arī tādu grūti aptveramu lietu kā baznīcas locekļu iejaukšanos policijas, tiesas un citu varas iestāžu darbā, publiski nostājoties apsūdzēto pusē. Protams, šāda rīcība var būt zināmā mērā pareiza noteiktos apstākļos, piemēram, ja apsūdzētajiem tiek nodarīts kaut kas nelikumīgs. Iejaukšanās kļūst nepareiza, ja lietu tiesā pareizi un cilvēcīgi, saskaņā ar likumu. Daudzās valstīs tomēr var novērot šādu iejaukšanos. Gadās arī, ka kristieši ne tikai lūdz pēc “mīlestības, nevis taisnības”, “iecietības, nevis barguma”, bet dažreiz pat izraisa nemierus, gandrīz vai sacelšanos. Jāteic, ka dažos gadījumos viņi šādu “mīlestību” un “apdomību” nelūdz ievērot pret upuriem. Šeit nav iespējams minēt piemērus, jo visi gadījumi ir ļoti atšķirīgi. Jāpiemin vienīgi tas, ka baznīcas pārstāvji – atsevišķi tās locekļi vai varas instances – ļoti apgrūtina tiesu iestādes tiesas spriešanas procesā, ja baznīca šādos jautājumos rīkojas neapdomīgi. Pravietiska balss ir pavisam kaut kas cits nekā nesaprātīga un nepamatota iejaukšanās likumīgo pasaules varas iestāžu tiesas pienākumos.

Šim jautājumam ir arī cits aspekts. Kad notiek šāda iejaukšanās, to dara, atsaucoties uz “vainu mīkstinošiem apstākļiem”. Parasti baznīcas locekļiem un varas iestādēm nav nekādas vajadzības iejaukties, lai norādītu uz šādiem apstākļiem. Apsvērt šos apstākļus ir gan aizsardzības spēku, gan pašas tiesas pienākums. Šo rīcību nosaka īpaši likuma paragrāfi, kas ir ikvienā nopietnā likumu kodeksā. Ja šādu paragrāfu nav, visu izglītoto cilvēku pienākums ir darboties, lai panāktu šo paragrāfu iekļaušanu likumā. Tāpēc kopumā vajadzētu nevis ik pa laikam protestēt pret atsevišķu lietu izskatīšanu, bet gan, daudz labāk, strādāt pie stingriem, saprātīgiem, humāniem likumiem un arī pie argumentiem, kur tādi nepieciešami, gan apsūdzētā labā, gan, protams, upuru labā. Ir prātīgi vairāk strādāt arī “sabiedriskās labklājības” un apsūdzētā pāraudzināšanas labā utt., nevis laiku pa laikam iejaukties tiesas spriešanas procesā. Iejaukšanās parasti rada neizpratni un pazemina baznīcas, kā arī tiesu varas iestāžu reputāciju.

Lielākais ieguldījums, ko baznīca var sniegt sabiedrības labklājībai un tās locekļiem, ir atbalstīt un spēcināt taisnības un godprātības jūtas, aicinot ievērot likumus.

Tiesu sistēmas pārbaude

Ikreiz, kad tiesā izmanto likumus un spriež tiesu, tiesu sistēma iziet kaut ko līdzīgu pārbaudei. Notikumu gaitā priekšdarbus veic policija un prokurori, tad process turpinās un beidzas tiesā līdz ar tiesneša un viņa piesēdētāju darbu. Visos šajos posmos noskaidrojas, vai sabiedrība ir stipra vai vāja, vai tai ir stiprs ētiskais pamats. Šis spēks izpaužas nevis bargos, bet drīzāk labi pamatotos, gudros un taisnīgos spriedumos. Gudra rīcība šādā situācijā ir stingra turēšanās pie likuma un rūpīga visu apstākļu apsvēršana. Tā nenozīmē likuma vājināšanu vai pārkāpšanu, gluži pretēji, tā ir patiesā saskaņā ar likumu, vismaz tajās valstīs, kas attaisno nosaukumu “civilizētas”. Sabiedrības attīstību un ētisko situāciju var zināmā mērā pārbaudīt pēc tiesas procesu gaitas un īpašībām.

Visiem kristiešiem un pašai kristīgajai baznīcai jāuzskata par savu pienākumu palīdzēt sabiedrībai sasniegt šādu nostāju. Tā ietilpst arī mācībā par ētiku, kuru baznīcai jāizplata visās tautās visos laikos.